|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| gaaangster, 03-03-2011 21:01 |
|
1 28 |
Ieskats mīlas maģijā 2010 gads...Šī diena tomēr izērtās ļoti patīkama un saulaina, patīkams mēģinājumu cikls teātri, patiešām skaista diena!!! Taču ne jau šoreiz par to ir šis stāsts... Pārrodoties mājās, saguris un izvārdzis, gribēju ievelties savā gultā, bet mani apturēja kāda lieta, kas saistās ar jaukām un interesantām atmiņām ar pirmajiem domu graudiem un stāstiem- mans vecais labais diktafons. Es nospiedu "play" pogu un ieklausījos mīloša un cerīgā balsī, apvītā ar skaistiem un patiesiem vārdiem, kas pauž stipru, jo stipru pieķeršanos kādai ļoti īpašai meitenei, noklausījos to vienreiz, tad otrreiz un tā tik ilgi kamēr manā istabā ienāca mamma, saulaina un starojoša " Es atvedu no V-pils diktafonu, " viņa teica, " Piedod, bet manai ziņkārībai nav robežu. Es noklausījos tavu kaseti, tajā ir tik skaists dzejolis nemaz nedomāju, ka tu spēj būt tik īpašs. Kāpēc nepaņēmi diktafonu līdzi uz Rīgu? Tu laikam šo meiteni ļoti mīli..." Tik sen savas mātes priekšā nebiju juties tik apjucis un nosarcis, bet attapos un skaļā ballsī iebrēcos: "Lūdzu nerunāsim par to!!! " un devos virtuves virzienā, aizpīpēju cigareti un sāku dūmu, pa dūmam atminēties kā tapa šis dzejolis. Tā bija drēgna un apmākusies augusta diena, mana elpa smakoja pēc vakardienas alkahola garaiņiem.
Jutos slikti; salauzts, pamests un lieks. Uz galda stāvēja vien diktafons ar seriāla "Banditsky Peterburg" dziesmu "Gorad katorava ņet " Es to klausījos līdz apnikumam... Te pēkšņi vairs nebija ko pīpēt un es paķēru vējjaku un devos taisnā ceļā uz veikalu pa ceļam atceroties bērnības takas. Atmiņas, atmiņas, es skrēju pāri ceļam un te pie peši no jakas kabatas kaut kas izkrita, sasodīts tā bija cigarešu paciņa pilna un neatvēta. Tā nu es devos pa bērnības takām tālāk, šķiet totāli bija zudusi laika izjūta, nonācu līdz pat jūrmalai, noskrēju no lielās kāpas un nostājos pretī jūrai, ieklausoties tās šalkoņā. Smidzināja sīks lietutiņš te pēkšņi cauri mākoņiem izlauzās spilgta gaismiņa, tas bija saules stariņš, kas par spīti visam izlauzies cauri un tagad zaigoja lietū. " Kas var būt vēl skaistāks? " es nodomāju... Un sapratu tā esi tu nekas pasaulē nav skaistāks. Aizvēru acis un iedomājos viņu- mīļoto un iecerēto, skaistāko un jaukāko. Attinu kaseti un sāku ierakstīt ko sajūtu, atceros un apbrīnoju.
Es skrēju, kliedzu un lēkāju līdz spēka izsīkumam, pēc tam devos mājās, tomēr nonākot mājās nejutu mieru, klausījos savā teiktajā atkal un atkal, tad paņēmu papīra lapu un pierakstīju visu! Jutos pārguris gribēju pievērt tikai acis, es aizmigu sapņojot, mīlot un apbrīnojot to, kas pasaulē ir skaists.
Cik gan savādi, ka visu tik smalik atceros, bet jūtu kokteilis ir un paliek tāds, diemžēl šoreiz ļoti sāpīgs...
Stariņš no saules
Es satiku visskaistāko meiteniIepazinu un iemīlējuViņa lika man mainītiesSaredzēt pasauli citāduCaur saviem smiekliem,smaiduKas kā saules stariņšIelauzās manā cietoksnīCietoksnī,kurā jutos ērtiBez jūtām apbrīnas sapņiemŠis saules stariņš salauza mūrusAtbrīvoja manu trauslo dvēseliIezagās dziļi jo dziļi manā sirdīPēkšņi viss mainījāsApbrīna un sapņiTicība un cerībaKatra tikšanās...Kā skaistākais notikums manā dzīvēAr iespēju novērtēt to kas pasaulē ir skaistsTavas acis, lūpas...Zeltainie mati, kas aizsedzikdienas drūmās krāsasVārdi un skatiensKas spēj saviļņotTrīcēt un sarktIevainot un sāpinātLīdz pat sirds dziļumiemTomēr dzīve nav kā pasakā Zuda skaisto vārduSkaisto smaiduViņa mainījāsNo manis vairījāsJūto manu apbrīnuKļuvu vientuļš un lieksKā pavasara sniegsNodzisa saules stariņš manā dārzāTo nespēja atsauktNe atzīšanās vēstisNe skaisti vārdiTas beidza pastāvētAr vārdiem;"Man no tevis neko nevajag!"Lai cik sāpīgi būtuEs spēju aizmirst Piedot, ticēt un gaidītJo es tevi aizvienĻoti, ļoti mīlu!!! 15.08.2010 |
Magdalla: Skaisti, ka Tu to spēj pateikt un just. Laimīgs esi, ka esi tā jutis. #1 2011-03-03 22:02
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
