|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| carena, 02-03-2011 18:47 |
|
8 149 |
"...Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti. Tā nebija neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: «neko netaupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums».
Es aizvien domāju par šiem vārdiem. Tie ir izmainījuši manu dzīvi.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā Gan jau kādreiz. vai Kādā no dienām, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.
Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi). Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu. Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu...
Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte tas ir kaut kas īpašs.
|
waikiki88: teksts liek aizdomāties . . . #1 2011-03-02 20:01
hefny: Jā.Tas patiesi ir tā.Paldies,ka atgādināji.
Es paspēju pēdējo reizi atvadīties no saviem /nu jau aizgājušajiem /mīļajiem.jo man jau sen ir tāda sajūta,kā mīlie-jānoskūpsta,jāpkapj.
un tas,ka to esmu izdarījusi -man patiesi dod mazu mierinājumu,-kaut aizgājušo vieta un šarms-nu patiesi nav nearko aizvietojams,-cik mēs tomēr katrs esam unikāls!
Paldies! #2 2011-03-02 20:11
carena: Lūdzu ;) #7 2011-03-02 23:12
kokote: Tikko šitais teksts jau te klejoja.Kad beidzot ļauži iemācīsies tekstiem, kas nav viņu opusi, pievienot atsauci #3 2011-03-02 20:31
carena: Vakar tikai piereģistrējos, pardon par atkārtošanos... #4 2011-03-02 20:47
sliktaiz: Teksts ir dzirdēts dažādās variācijās, bet tikuntā paldies, ka ievietoji. Šīs lietas der atcerēties.. arī krīzes laikos :) #5 2011-03-02 22:29
carena: Lūdzu! ;) #6 2011-03-02 23:11
Pārējos 1 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
