....ES IZLŪDZOS MAZLIET NO SARKANĀ.... No gaismas ,saules,debesīm Es nelūdzu sev itneko, Vien gaismā acis ļoti sāp... Es klusi tumsu izlūdzos- Dod kluso melnumu ,kas sirdi sedz. Es izeju kā pusnakts rēgs Pie sasalušās zemes pieglaust augumu... Un sāpes atsaldēt... Es rokas krustā salieku uz krūtīm Lai neredz to neviens no debess rūtīm Kā pārslas kūstošās ar asarām kā māsas Slapjā lietus dejā slīd... Tās sajauc manā sirdī krāsas, Kā tumsas akvarelī saplūst viss. Lai paliek,rimst Lai sapņi elles dzīlēs grimst, Ar tūkstoš pletnēm savu sirdi šaustu Lai vairs nekad,nevienā citā saulē... Tā tevi...neapjaustu. Man gaisma nepiestāv, Man gaisma ļoti sāp, ...Man baltais nepiestāv.. Es izlūdzos mazliet no sarkanā. Sirds asinīs kā košā tērpā tērpšos No pelniem tā kā ugunsputns celšos Lai melnā bezdibenī lēni planētu.. Un spārniem sakļautiem Kā bulta elles dzīlēs kristu... Vien vēlos lai nekad nemūžam es No tumsas upes neizbristu, Jo gaismā acis ļoti sāp. Nāc,tumsa,nāc,sedz zemi Sit,sāpini un nogalini Man maigums nepiestāv Man maigums ļoti sāp... Vien sāpes stipru dara/23.02.11 |
