Venta gaida pavasari

24. februāris.

Nu jau divas nedēļas laukā valda pamatīgs sals. -25 grādi jau ir parasta lieta, bet dažu labu nakti ir bijuši arī visi 27. Vispār jau skaisti: pie debesīm neviena mākonīša, un sniegs saules staros vizmo visās varavīksnes krāsās. Atceros, kā pirms mēneša es pareģoju, ka šogad palu nebūs, bet lai tie būtu, uzstādīju veselu rindu priekšnoteikumu, kuru piepildīšanās likās neiespējama. Un lūk: pēc maigajām atkušņa dienām, kad sniegs plaka, un uz upi skrēja jautras tērcītes, uznāca šis neatlaidīgais sals. Taisnība gan, abu tiltu rajonā ledus izgāja, bet izrādījās, ka kaut kur lejpusē izveidojās sastrēgums, kuru zemā līmeņa dēļ upe nespēja izkustināt. Tā šis sastrēgums arī palika, un stiprais sals to visu sasaldēja vienā blīvā blāķī. Kas būs tālāk, var tikai minēt. Ja sals atkāpsies pamazām un ūdens līmenis upē celsies pakāpeniski, tad tas ledus var palikt vēl ilgi. Bet ja uznāks straujš atkusnis, un vēl, nedod Dievs, ar lietu, tad gan var gadīties pieredzēt kaut ko vēl nebijušu. Nu jau divas nedēļas dzīvoju atkušņa gaidās. Stiepju no šķūnīša malku un tik kurinu savu Jotulu, bet nu jau arī mana māja ir izsalusi cauri un cauri un vairs negrib turēt siltumu. Nu ko gan tur var gribēt, ja man ir divas āra sienas, bet aiz otrām divām ir neapkurināmas telpas. Kurinu bez žēlastības un priecājos, ka pērn malku sagādāju ar uzviju, un vismaz tās man netrūkst Starp citu, šodien biju aizgājis līdz Mellajai Kolkai. Upe pilna ar vižņu gūzmu, bet ar ko tas beigsies – to nu laikam neviens nepateiks. Vārdu sakot, ir iestājies interesants gaidīšanas laiks.