šodiena

Un pienāk brīdis, mirklis, reize,

Kad jūties tā kā vēl nekad,

Un nepalīdz ne tēvareize,

Ne cilvēkvarenība pat.

Tu-viena sīka dabas daļa,

Ko var par nebūtību saukt,-

Uz zemes plosījusies skaļa,

Pie debess durvīm klauvē jau.

Līdz apvārsnim-tam burvju lokam,

Aiz kura vakarsaule mieg,

Vēl tikai jāpastiepj mums roka,

Bet allaž elpas nepietiek.

Tā gribētos mest aci pāri

Un ieraudzīt, kur paliek tie,

Kam nemirstība segta tiek

Kā zaļa bērzu migla pāri.

Bet viņi nemirstībā celtie,

Pavisam citu vēlmi rod;

Kaut mirkli grib (un ne jau velti!)

Starp mirstīgajiem padzīvot.

http://www.youtube.com/watch?v=0O8lW5hDplE