Mēs...

No sejas pazuda sāpes... Skatiena apstājās pie Tevis... Tikai uz priekšu! Un neskatīties atpakaļ... Es aizmirstu ar tevi par sāpēm, un tikai sniega pārslas, kas šodien atgādina man par tavu smaidu, jo satiekot tevi mana dzīve ir mainījusies... To apgriezis es esmu kājām gaisā un ikdienas rutīna un satraukums pazuda...Laiks vairs neskrien tik ātri, tas apstājies ir. Tas sažņaudz manu sirdi, kad tevis blakus nav un dažkārt skrien ar vēja spārniem, kad blakus esi tu. Tu esi manu dvēseli saņēmusi savās delnas un to es jūtu, kad acis aizveru, jo mīlestība paceļ spārnos. Vien domas par tavām lūpām liek pasmaidīt un, kur vēl acu gaišums, kas atgādina zemeslodi, jo tajās redzams viss – gan vasarīgās dienas, kad saule sasilda, gan pavasara rīti, kad zeme piepildās ar dzīvām skaņām. Un tava roka manā...šī sajūta, kas liek man izjust tavu pasauli ar tavu sirdi... Un tavs apskāviens nav važas, bet stiprs balsts... Tā notiek es zinu, bet galvenais ir sapratne par to, ko vēlos tu un es, lai kopā būtu - Mēs..

P.S. Dzīvē par visu ir jamaksā to var darīt ar prieku tikai tad , ja esi atradis īsto, bet smāgākais ir tad, kad nosirmosim kopā un bērni izaugs pietiekami lieli, lai uzsāktu savu dzīvi mēs atkal varēsim noaut kājās un iet rokās sadevušies pa vasarīgo ielu , bet citi nesapratīs, jo atkal būsim jauni un ar smagām dzīves rētām uz sejas, bet mierināšu tevi es, jo zinu vienu ķirurgu, kam vārds ir norūdīta mīla...