nepareizajā laikā un nepareizajā vietā

„Tu esi burvīgs”, es lēnām sāku. Viņš pasmaidīja, pievilka mani sev tuvāk un klusām teica: „Man patīk, kad Tu tā saki. Pasaki vēl kaut ko”. Es nezināju, ko teikt. Vārdi, frāzes, teikumi – tas viss bija tik banāli un pierasti. Viņam blakus mana dvēsele bija kaila un neaizsargāta. Es nespēju melot. Un nespēju pateikt patiesību. Šobrīd nē. Klusums mūs vienoja. „Es gribu tev ko teikt”, viņš sacīja un, nesagaidījis manu atbildi, turpināja: „ Es dzīvoju vairākas dzīves. Šodien esmu te, rīt citur. Man ir ģimene, par kuru es esmu atbildīgs, man ir draudzene, ar kuru es rodu sirdsmieru un man ir brīvība izvēlēties – darīt to, ko es šobrīd vēlos.” Nu jau mūs vienoja ne tikai klusums, bet arī dzīves situācija, kurā bija nokļuvuši. Tas bija ceļš uz nekurieni. Mēs abi pārāk labi zinājām, ka atgriezīsimies savās iepriekšējās dzīvēs un šī viena atklāsme paliks mūsu atmiņu dziļākajā stūrī.

Viņš aizbrauca. Neatvadījās un aizbrauca. Tās bija dusmas, bezspēcība, skumjas... par neaizsniedzamo, neiespējamo. Mēs bijām satikušies nepareizajā laikā un nepareizajā vietā.

.............................

„Sveika, kur esi pazudusi”, manā klausulē atskanēja pazīstama balss. Tas bija tā, it kā būtu pagājusi viena diena vai pat tikai stunda. Bet bija pagājis vesels menesis. Un katru reizi, kad izdzirdēju šo balsi klausulē, mani pārņēma savāda sajūta. Tā bija NEPABEIGTO IZJŪTU sajūta. Jau divus gadus mums sekoja šī sajūta. Nē, tie nav tie „taureņi” vēderā – tas ir kaut kas starp vēlēšanos un domu „ka tik visu nesabojā”. Mums ir pārāk labi kopā un mums pietiek ar sarunām pie kafijas tases vai mierinoša apskāviena brīdī, kad kādam no mums abiem ir grūti. Mēs saprotam viens otru no balss intonācijas, mēs neapvainojamies, ja kāds no mums nevar atnākt uz tikšanos, jo jāiet ar ģimeni uz kino, mēs esam draugi, kas vienmēr cerēs uz NEPABEIGTO SAJŪTU piepildījumu.

Divus gadus atpakaļ mēs bijām satikušies nepareizajā laikā un nepareizajā vietā.