Pie upesUpe ir baigi foršā štelle. Bērnībā un agrā jaunībā, kamēr pasaulē nebiju aizklīdis, tā vienmēr bija redzama no mājas logiem. Un pa lielam nekad neesmu nekur dzīvojis, mācījies, strādājis, kur netālu nebūtu upe. Tā ir sanācis, bet Latvijā jau tas laikam nav nekāds brīnums. Nez kāpēc man tikai bija un ir sveša tāda lieta, kā makšķerēšana. Visi apkārtējie puikas to darīja, es nē. Es pat nevaru pateikt kāpēc. No bērnu dienām man patika visu vērot no malas. Arī šo visu dzīves teātri man liekas interesantāk ir vērot, nekā pašam būt uz skatuves. Man interesantāk ir būt nevis aktierim (jo spēlējam jau mēs visi bez izņēmuma, arī es), bet skatītājam, vērotājam ir interesanti pavērot kādu nu kurš lomu spēlē, kur viņam sanāk, un kur galīgi nesanāk un kas patiesībā viņam aiz ādas, ko rūpīgi slēpj. Ir jau savi mīnusi šādai pozīcijai, jo aplaudē nevis skatītājam, bet aktierim uz skatuves. Bet ar laiku tā vēlme pēc aplausiem mazinās, jo tie ir gaistoši un dižas vērtības jau viņiem nav. Biju jaunākais tajā kaimiņu kompānijā un labprāt devos līdzi šādos pasākumos, bet kā līdzjutējs, zivju nesējs, tārpu sagādātājs u.t.t.. Savā dzīvē esmu noķēris 1 (vienu) zivi. To pašu kādu 7. gadu vecumā, kad kaimiņu Janka, kas bija kādus 8 gadus vecāks, vienkārši iegāja krūmos pa darīšanām un atstāja makšķeri manās drebošajās rokās. Makšķeri toreiz sauca arī par bada pātagu lazdas kāts, aukla, jeb žilka, kā mēs saucām, pludiņš un āķis. Viss. Nekādu navorotu. Ja tagad apskatās TV ar kādiem ķīniešu verķiem par kādām naudām tās zivis ķer, tad paliek tā jocīgi. Vienas vienīgas biezo izklaides, it kā pa šiem laikiem tās zivis būtu palikušas daudz gudrākas. A moš ir ar, es jau nezinu. Janka, protams, darot savas svarīgās darīšanas krūmos, nenolaida acis no pludiņa. Viņš redz, ka ir cope, es jau arī. Viņš saka, ka jācērt, es jau cērtu kā atbildīgs kadrs tā pa nopietnam, no visas sirds. Rezultātā aukla, jeb žilka kopā ar zivi karājas tuvākā kārkla galotnē. Janka jau visu pateica, ko par mani domāja, bet tas te nav publicējams. Un šogad Janka pēc vairāk kā 35 gadiem, kad pēdējo reizi redzējāmies, uzmeklēja manus galus. Sazvanījāmies un izsmējāmies arī par šo manu copi. Būs pavasarī jābrauc ciemos. Tā sarunājām. Zivju ķeršana notika arī ar kailām rokām. Vienkārši, ja vajadzēja zivis vasarā, visu apģērbu nost līdz peldenēm, iebrien upē un tad vai nu saduļķo zāles pie krasta, duļķainā ūdenī raudas neredz, ir pusapdullušas un vienkārši ar rokām tās uzmanīgi, lēnām kustībām noķer un izmet krastā, vai arī zālēs tās ķer ar rokām upes vidū, kad viņas tur guļ. Trešais variants bija zem akmeņiem, bet tur jau vajadzēja lielāku sagatavotību. Kad kādreiz uz kādiem celtniecības darbiem tur ieradās no rajona centra kāda brigāde, tad viņi uz šitām atrakcijām skatījās kā uz cirka izrādi, atplestām mutēm. Un tad puikas demonstrēja kā jāķer zivis ar kailām rokām. Zivis tika ķertas arī ar tīklu, ko saucām par dukuru. Tur es piedalījos pie tās zivju baidīšanas iekš tā tīkla ārā no kalmju puduriem. Bija jātaisa tik liels troksnis kā Lielajam Lempim, cik nu var. Es jau centos, citādi varēju arī pa ausīm norauties, kā jau mazākais. Arī pirmais neveiksmīgais biznesa mēģinājums saistāms ar upi. Par cik mamma viena audzināja četrus, tad tāda lieta, kā nauda končām bija pašam pamatā jāgādā. Viens variants bija nodot tukšās pudeles, kas regulāri arī tika darīts. Tad kaut kur salasījos, ka pieņem kaltētas kalmju saknes par labu naudu. Tās saknes jau kaut kā sarāvu, jo tās mantas bija atliku likām, bet saliku siena šķūnī uz sienaugšas, kur pusi pēc tam vairāk nevarēju atrast un otra puse sapuva. Šitais bizness nesanāca. Upe tika izmantota tādai atrakcijai, kā akmeņu mešanai, jo starp māju un upi pa vidu bija grants ceļš. Mazie akmeņi tika mesti ar mērķi pārmest upei pāri. Biju klasē viens no sīkākajiem knariņiem, bet bumbiņas mešanā man pretinieku nebija. Arī dažs lielais onka, pamatā jau ierāvis, redzot manu nodarbošanos, gribēja mačoties un bija pārsteigti, ka palika Jaņos, jo spēku tai lietā nevajag, bet rāviens man jau bija uztrenēts. Nereti varēja arī melno stārķi redzēt bradājam pa upi. Tagad jau tas ir baigais retums, kaut gan gandrīz katru vasaru kādu iznāk izbiedēt pa mežiem klaiņojot arī tagad. Tik traki nav. Ziemā upe bija hokeja laukums. Slidas toreiz bija baigi kruti. Man nebija. Es ar vaļenkiem vārtos stāvēju. Un hokeja nūjas vietā dažam labam bija līks koka zars. Un nekas spēlējām, dažkārt pat cauru dienu. Un protams ledus iešana pavasaros. To nāca skatīties pilnīgi visi. Kaut kāda maģija tajā pasākumā ir. Baigā enerģija un spēks ir iekšā tajā ledus gabalu parādē, ko gandrīz fiziski var sataustīt. Pie upes varēja mierīgi sēdēt un skatīties uz straumi, kā tek tas ūdens. Visu laiku, nepārtraukti, nez no kurienes. Varēja aiztaisīt acis un klausīties un arī padomāt par to teicienu, ka vienā upē divreiz iekāpt nevar, tā jau otrreiz esot savādāka. Man gan liekas, ka arī vienreiz iekāpt TAJĀ upē nevar, jo, kamēr Tu kāp, tikmēr tā jau ir savādāka, nekā tā, kurā Tu taisījies kāpt. Par šito jau padomāju agrā bērnībā, tikai daudz vēlāk kāds gudrs onka kaut kur to teica pa TV. Sēdot upes krastā, skatoties ūdenī un dzirdot tā čalošanu, ir vissaasinātākā laika sajūta. Pie pulksteņa tikšķiem jau ir pierasts, tos nedzird, bet pie upes to plūstošo laiku, kas neapstājas ne uz mirkli, var daudz tuvāk sajust. Kaut gan bērnībā es nevarēju saprast, kas ir nāve. Kā tas varbūt nomirt? Es pavisam noteikti biju pārliecināts, kas es būšu izņēmums un es nemiršu, jo nekādi nevarēju iedomāties kā tas ir es un miris. Tas vienkārši nav iespējams, tāpēc ka nav iespējams. Vasaras laiks pie upes asociējas arī ar spārēm. To bija baigi daudz, tās tika ķertas un liktas gan uz makšķeru āķiem, gan vienkārši tāpat un pēc tam mestas upē, skatoties kā zivis metas tām virsū. Diezgan paniskas bailes bija no dēlēm, bet izrādās, ka tagad tās izmanto visādu slimību ārstēšanai un esot ļoti vērtīga lieta. Peldēt iemācījos pavēlu, tikko galva ūdenī, tā bija bailes. Seklumā jau jutos kruts džeks, bet tikko bija dziļāks par manu galvu, tā čuriņa raustījās. Lielie mani kaunināja, teica, ka pielietos visefektīvāko peldēt mācīšanas metodi vienkārši iemetīs dziļumā un skatīsies vai izpeldu vai nē. Ja slīkšot, moška vilkšot ārā, a moška arī nevilkšot, ja reiz tāds duriks esot, ka nejēdz izpeldēt. Man šitais melnais humors toreiz nemaz nelikās humors. Dažs labs no tiem lielajiem tā arī bija peldēt iemācīts un tās nebija tikai tukšas runas. Kad runas sāka iet šajā virzienā, es parasti laicīgi turējos pa gabalu, skatījos ar vienu aci kurš virziens ir labāks, ja nu kas, lai varu nepieciešamības gadījumā pielietot visu cīņas sportu paņēmienu Nr. 1 aizbēgt. Bet nu kaut kā jau iemācījos, jo bija bail, ka kādreiz tas paņēmiens Nr. 1 var arī tikt pielietots, bet no šīs metodes pielietošanas, pats nezinu kā un kāpēc, es izspruku. Varbūt tāpēc, ka pie mājām bija pārāk sekls un peldēties tomēr bija gabaliņš jāiet, vai arī mans ģīmis izskatījās pārāk pārbiedēts. Ar upi saistās arī nepatīkamas atmiņas, lietas, par kurām es vispār arī brīnos līdz šai dienai. Toreiz varžu bija baigi daudz, nevar salīdzināt ar šiem laikiem. Un ko mēs darījām? Nolauzām zaru, uzdūrām vardi uz tā un metām upē. Sadistu izklaides. Es tagad to nevarētu nekādi dabūt gatavu, bet toreiz es biju pats aktīvākais sadists. Barvedis. Bet tās orģijas bija kādus divus pavasarus, pēc tam kaut kāda iekšējā balss nostrādāja, kas sāka aktīvi pretoties. No kurienes tas? Man jau gan viena ragana teica, ka iepriekšējās dzīvēs asinis esot šķīdušas uz visām pusēm, bet tas no mistikas sērijas. Kaut kur lasot, skatoties par bērnu nežēlību tagad, es uzreiz atceros sevi un man liekas, ka tā ir ne jau nu dabiska lieta, bet tas man liekas daudziem bērnībā nāk no kaut kurienes līdzi, nebūt ne no ģimenes. Svarīgi tam periodam tikt pāri. Man puikam jau 18, bet man liekas, ka viņš vēl nevienam nav iesitis. A mošķa jau nav mans, bet tas ir kaimiņa pirksts, ne nu īsti pirksts, bet kaut kas cits... Otra skumjā lieta, tā upe vairs nav tā upe. Tagad 2. km uz vienu pusi un 7. km uz otru ir HES uzcelts. Lielāku murgu, kā celt HES uz šīm mazajām upēm ir grūti iedomāties. Tās saražo 1% no kopējā daudzuma, par to mēs vēl maksājam dubultā, lai tā HES īpašnieks pilnīgi neko nedarot varētu mierīgi piķi skaitīt. Tas jau nav komunisms, tā ir paradīze. Tā ir vienīgā rūpe viņam. Darba vieta skaits zero + upe faktiski vairs nav upe, bet pa pusei dīķis. Un tas viss notika ar tā saucamo mūsu zaļo ziņu. Sižets kā no Orvela grāmatas. Es domāju, ka pienāks laiks, kad tās tiks uzspridzinātas. Un jo ātrāk, jo labāk. Ir divi mūzikas gabali, kurus man ir vēlme šad tad paklausīties, un kuri manī uzvandī šīs bērnības atmiņas par upi. Viena pavisa īsa, lipīga un populāra dziesmiņa, kas pārsteidzošā kārtā nav tukša, jo parasti jau tālu skan tukša muca - http://www.youtube.com/watch?v=w2WURHY3D4A Otrs stipri nopietnāks variants, tipa - pie upes pirms pērkona - http://www.youtube.com/watch?v=Zx_o2lEC6sQ |
