Kā es skatījos baletu.

Kā jau ne reizi vien esmu minējis, man ir apnikusi šī garlaicīgā ziema. Īsinādams laiku, nolēmu nodoties mākslai. Ar veiksmīgas atlaides palīdzību nopirku biļeti uz baletu. Un kādu! – Korsārs! To atcerējos vēl no jaunības dienām – ar kuģiem, laupītājiem un pusplikām sievietēm. Tagad nu nolēmu to visu noskatīties ar jau padzīvojuša vīrieša acīm, kārdinot, kā sacīt jāsaka, ne tik daudz savu kuslo miesu, cik garīgās potences. Godīgi sakot, es jutos nedaudz vīlies. Mūzika likās pārāk spalga un uzbāzīga, ko gan es ar mierīgu sirdi varu novelt uz dažiem robiem savā muzikālajā izglītībā no vidusskolas laikiem. Lai nu tas paliek. Pēc izrādes tomēr jutos tik pacilāts, ka ar steigu nopirku vēl vienu biļeti uz kādu citu baletu, kas man lika domāt par brīnišķīgu mūziku un dejas mākslas kairinošo neatkārtojamību. Baleta nosaukums bija Tango.

Kā jau tas pieklājas, teātrī ierados savlaicīgi, bufetē iestiprinājos ar glāzi šampanieša (tikpat dārga cik negaršīga) un tad kāpu augšā, lai lēnām iegrimtu mūzikas baudīšanas burvībā. Vieta man bija trāpījusies ļoti laba – 1. balkons, 2. rinda, gandrīz pašā vidū! Mazajā izīrētajā binoklītī apskatīju visus balkonus un pat lōžas, kurās sēdēja visvisādas daiļas meičas. Un gaidīju izrādes sākumu.

Un tad nodzisa gaisma, un melnā tumsā ietīto zāli pāršalca mežonīgi kaislīgas akordeona skaņas. Jā, es aizmirsu pateikt, ka šoreiz, atšķirībā no Korsāra, orķestra bedre bija nosegta ar dēļu vāku, un tās skaņas laida vaļā vienkārši skaļruņi. Bet tas vēl nebija nekas. Uz skatuves uzskrēja kādi desmit čaļi un sāka mežonīgi kratīties un lēkāt. Mugurā viņiem bija tādi dažādas krāsas puspelēki uzvalciņi – nu stipri vien palikuši par knapiem. Man pat likās, vai tik tie nebija paņemti no kāda cietuma specapģērbu noliktavas, bet var jau būt, ka es kļūdos. Tad atskrēja meitas tādos tumšos it kā kreklos it kā paltrakos, un tad viņi tur ņēmās itin dūšīgi, līdz pienāca pārtraukums. Otro daļu es jau gaidīju ar lielāku interesi, jo domāju, ka nu būs tas tango. Diemžēl es biju kļūdījies gan smagi, gan mokoši. Nekāda tango nebija, bet toties bija mežonīga baurošana. Kādreiz biju dzirdējis kaut ko no mongoļiem vai Altaja ganiem tādas griezīgas rīkles skaņas, bet šoreiz tas „dziedātājs” bija tā aizrāvies, ka divas reizes gandrīz vai apvēmās. Pa to laiku uz skatuves uzradās gan čaļi, gan skuķenes. Virsdrēbes nu visiem bija nost, un visiem nu bija kājās tādi it kā dažādas krāsas bet vispār iepelēki ģimenes trusiki. Meitām vēl bija šis tas līdzīgs kādiem plāniem krekliņiem. Un tad nu tās mežonīgās baurošanas pavadībā viņi tur lēkāja kā galvas saspieduši, līdz nomierinājās. Tā mūzika kļuva tāda it kā melodiskāka, un vienu-otru gabalu jau varēja pat klausīties. Bet kā saka, nelaime nenāk brēkdama: man uznāca mokošs klepus. Labi, protams, balets nav ne teātris un pat ne opera, bet es tomēr jutos pagalam neveikli. Turpat sēdošā sieviete uz mani paskatījās visai nosodoši, bet tik izmisīgi grozot galvu es atklāju arī sava klepus cēloni: turpat blakus atradās prožektors, kurš izgaismoja kādu skatuves objektu. Šā prožektora stars bija redzams pāri visai zālei gluži kā kara laikā, kad krievi ar prožektoriem naktīs ķēra vācu lidmašīnas. Vai pat vienkāršāk: kad istabā uztaisa tumsu un atstāj spraudziņu saulesstaram, tad uzpīpējot skaisti redzams, kā tie dūmu mutuļi tur griežas. Tieši tā pa to zāli līdz pat 1. balkonam griezās biezi putekļi. Gaismas starā bija redzami ne vien putekļi, bet arī kaut kādas lielākas daļiņas, kas spoži spīdēja. Kad es tai sievietei parādīju, kādos putekļos mēs sēžam, arī viņa vairs nespēja novaldīt klepu. Tie putekļi, acīmredzot, nāca no skatuves grīdas, kura laikam nebija uzslaucīta, jo tur bija redzami šādi tādi gruži. Nu, tie skatītāji, kas sēž parterā, to, protams, neredz, bet no 1. balkona un vēl binoklī skaidri redzams, cik tā grīda ir dejotāju kāju nopēdota un netīra. Labi, citreiz es paņemšu līdzi respiratoru vai vismaz kādu odierī saslapinātu marlīti, ko aizlikt mutei priekšā, bet ko lai dara tie nabaga dejotāji?! Kad es paskatos, kā tās pusplikās skuķenes vārtās pa šo netīro grīdu, man viņu kļūst tīri cilvēciski žēl. Labi, es varbūt (un droši vien!) neko nesaprotu no dejas mākslas, pieņemsim, ka es neko nesaprotu no modernās mūzikas un no šīs izrādes vispār. Bet draugi mīļie! Putekļus un netīrību es tomēr saprotu un pazīstu no strādnieku kopmītnes laikiem savā jaunībā. Nogrimis tādās pārdomās, es pavisam pazaudēju tās izrādes pavedienu un faktiski tikai sēdēju un gaidīju cēliena beigas cerībā, ka pēdējā cēlienā beidzot sagaidīšu arī to kāroto tango. Kad aizvērās priekškars, visi skatītāji cēlās un gāja uz garderobi. Izrādījās, ka šai izrādei trešā cēliena nemaz nav tāpat kā nav nevienas takts no tango, un tas laikam ir bijis tikai lēts reklāmas triks, lai pievilinātu tādus muļķa baurus kā es. Kad izgāju uz ielas, nejutos pat pārāk sašauts – nu tā, kā kad tirgū kāda blēdīga pārdevēja būtu man iesmērējusi kilogramu iepuvušu banānu. Kā saka, pats vainīgs – vajag skatīties, par ko izmet naudu! Bet mācība tomēr man būs vēl ilgam laikam, un uz Operas teātri mani tik viegli vis vairs neaizvilinās.