Ar mani atkal runā Čaks

Dvēsele
Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.

Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.

(A. Čaks)

kaut kā vienmēr šis dzejolis ir bijis tik tuvs un saprotams