|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| romansse, 13-02-2011 16:30 |
|
49 |
CerībaCerība? "Cerība ir muļķa mierinājums, tāpēc tā arī mirst pēdējā," saka populārs teiciens. Taču, lai cik es mīlētu šo teicienu, tomēr zinu, ka tajā slēpjas kas sāpīgs.
Cilvēki necer labos brīžos, jo tad neko vairāk negribam. Mēs ceram tikai tad, kad jau vairs neticam. Aicināt kādu uz kafiju, ja zini, ka nenāks, ir bezjēdzīgi, taču tas tiek darīts, jo cilvēks cer. Cerība ir pēdējais, kas palicis pāri no ticības.
Cerība ir gluži kā sapnis - tik reāla un neaizsniedzama reizē.
Vājie cilvēki izsūdz savas bēdas, taču tajās klausās stiprie. Un varbūt tāpēc stiprie jūtas(vai ir) vientuļi - viņi labprāt uzklausa citu bēdas, dusmas, mīlas sāpes, taču visā ir problēma - ko darīt, ja citu jūtu sevī ir par daudz? Kam lai sūdzas tas, kuram visi sūdzas?
Varbūt tāpēc tik daudzi gudrie aiziet tik agri. Viņi tur īstās jūtas sevī vai slēpj tās aiz smiekliem, taču neviens nepamana to brīdi, kad cilvēks iekšēji sāk kliegt...
Ir cilvēki, kas nevis negrib stāstīt vai rādīt savas emocijas, bet NESPĒJ to darīt, jo citi redz tikai savas un nevēlas klausīties citu domās. Reti kurš cilvēks nav aizmirsis, ka uz jautājumu "Kas noticis?" īstā atbilde tūlīt nenāk, jo cilvēks cenšas to slēpt, taču no visas sirds vēlas, lai šo jautājumu pajautātu vēlreiz?
Varbūt tā arī ir cilvēku īstā atšķirība - pirmie stāsta, bet necenšas izzināt citus, taču otrie klausās un uzsūc visas šīs sāpas, patur tās pie sevis līdz beigās salūst...
Taču tas nenozīmē, ka viņi necer!!!
/nezināms/ |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
