|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| cielavinja1969, 11-02-2011 00:16 |
|
10 103 |
patika man tas ko raksta jauneeklisMan nav bail sajukt prātā. Man nav bail nomirt. Man nav bail noslīkt
vārdu jūrā un aiziet bojā bezjēdzīgā karā. Ieskatīties nāvei acīs un
pēc dažu lietus lāšu izšķīšanas miljards jūrās uz sausā asfalta mirt.
Nav bail iekarot dziļākās aizas un augstākos kalnus, ja pat par to
nesaņemšu medaļas un nav bail mirt. Saņemt triecienu no augstsprieguma
līnijas, apstādināt dzīvi, kas gar acīm pazib, neko negribēt atcerēties
un aiziet. Uzkāpt uz prāmja, kas nevienam nezinot ies bojā kaut kur
Berbmudas trijstūra ūdeņos, neuzvilkt glābšanas vesti, nepiesprādzēties
ar drošības jostām, neaizgriezt gāzi un nenodzēst izsmēķi benzīntankā.
Man nav bail mesties no debesskrāpja smailes, kas iesniedzas mākoņu
mīkstajās gubās un lidot man nav bail kaut mirkli justies brīvam.
Atvērt acis un kļūt par varoni, kas kaut uz sekundes simtdaļu izglābis
pasauli. Man nav bail! Varu atdot kādam neticīgajam donoram savu
dvēseli, lai dzīvo... Varu bez drošības troses uzkāpt Vanšu tilta
galotnē un bez sirdsapziņas pārmetumiem vērot simtiem skauģu skatienu,
kas pulcēsies uz pelēkajām ielām, lai raudzītos kārtējā prātu zaudējušā
cilvēkā un nesaprotamiem vārdiem centīsies attaisnot sevi, ka viņi ir
normāli, jo tā nedara, bet sirds dziļumos nožēlos katru sekundi, kuru
pavadījuši iesprostoti stereotipu un aizspriedumu sienās. Bet es būšu
brīvs. Man nav bail sajukt prātā, izmētāt drēbes atvērtos logos,
pagriezt pulksteni 21 minūti atpakaļ un nedzīvot ar visiem vienlaicīgi.
Es varu dzīvot pagātnē un pie nākošā pulksteņa tikšķa pārcelties uz
simts divdesmit gadu nākotni. Nodedzināt kalendāra izmisīgi saucošās
lapaspuses, kuras skaitījušas katru negulēto nakti un izplēst no
dienasgrāmatām visus hronoloģiskos ierakstus. Zinātnieki mani uzskata
par reklāmu vergu, vardarbības nežēlīgo upuri un masu mediju
nospiedošās ietekmes gūstekni, bet es nedzīvoju šo dzīvi. Es esmu tur
aiz ekrāna, aiz fotogrāfijas acij nesaskatāmās robežas, kas atdala
realitāti no imitācijas, dzīvi no realitātes. Un uz mani neattiecas
visu psihoanalītiķu termini, kuri nosaka cilvēka uzvedību sociālajā
vidē, laimes sajūtu un mīlestības postošo spēku. Es nebaidos atzīties
jebkuros grēkos, būt sodīts un vergot 21. gadsimta vārdā. Būt to
vientuļo miljonu aizbildnis, kuri katru rītu saplūst vienā straumē ar
automašīnu dūmiem, gaisā no vēja saceltiem putekļu mākoņiem un tiem,
kuri gatavi pārdot sevi ikvienam pretimnācējam. Man nav bail manīt savu
DNS un ziedoties jaunākiem zinātnes eksperimentiem.
Tomēr es baidos būt brīvs, tomēr baidos lidot, tomēr baidos arī mirt.
Baidos, ka pietrūks spēka nākošai cīņai un baidos krist. Baidos no
ziemas, kas atkal pārsteigs nesagatavotu. Baidos zaudēt sevi šajā
jaunās ticības kaujā un baidos pazust miljons neatbildēto jautājumu
pūlī. Mīlēt un tikt mīlētam. Es tomēr baidos... |
Brivdienlaiks: Nāve nav beuigas tā pat kā dzimšana nav sākums. Nāve ir tikai kārtējā transformācija... #1 2011-02-11 00:19
0508: " ja ne trus, no ja bojusj.." ( sorry, man humors pavilka)..... #3 2011-02-11 00:24
Brivdienlaiks: Nāve un mīlestība ir līdzās, un augstākā mīlestības izpausme ir tas ka esi gatavs atdot savu dzīvību lai izglābtu pavisam svešu nepazīstamu cilvēku... #5 2011-02-11 00:29
Brivdienlaiks: Nesavtība ari ir augstākā mīlestības pakāpe, mīlestības pret dzīvo, mīlestības pret cilvēku... #7 2011-02-11 00:40
Pārējos 3 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
