|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| gunarszibens, 08-02-2011 00:13 |
|
47 |
Deivids V. Freidžers, grāmata ZILIE PUTNIIenaids patiesībā ir mīlestība, tikai ačgārna. Parasti, kad mīlam, mēs mīlestību dodam kādam cilvēkam vai lietai. Ienaids rodas tad, kad mīlam paši savu egoistisko personu tik ļoti un ierobežoti, ka cita cilvēka rīcība vairs neiederas mūsu dzīves kartībā. Mūs sanikno pāridarijumi, kurus citi , mūsuprat, mums nodarījuši. Un viss beidzas ar naidu. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši. Man šķiet, ka pats brīnišķigākais ir tas, ka iemācoties patiesi mīlēt, mēs vairs nespējam ienīst.
Dzīvojot uz šīs zemes, daudz kas jāiemācās. Tik daudz, ka vienas dzīves ir par maz, lai visu apgūtu. Tādēļ jādzīvo daudzas, daudzas reizes. Paraugies apkārt viss taču dzīvo atkal un atkal. Paskaties uz ābolu! Tas izaug ābelē, nokrīt zemē, sapūst, bet sēklas iesakņojas un dzivo vēlreiz tādā pašā ābolā. Viss mirst un piedzimst no jauna. Mēs cilvēki esam kaut kas vairāk nekā ābols, vairāk nekā dzīvnieks vai augs, jo mēs ne tikai ēdam un augam. Mūsu dzīve saistīta ar citu dzīvēm un visu to, ko mēs darām citiem un ko citi dara mums. Kad mēs šajā pasaulē mirstam, mēs paši vai arī mūsu dvēsele dodas citur, lai dzīvotu dzīvi no jauna, izvērtējot, kas bijis nepareizs, kas pareizs. Kļūdas būs atkal. Un atliek vien cerēt, ka nākamreiz mēs centīsimies tās vairs neatkārtot. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
