Veltīšanās eņgelis

Bērni var ar visu sirdi un dvēseli nodoties spēlei . Nekam viņi neļauj sevi traucēt . Spēlējoties viņi pat aizmirst paši sevi . Viņi visu sevi ieliek spēlē . baroka laika mākslinieki eņģeļus bieži attēlojuši kā bērnus , kas spēlē no visas sirds . Ziemassvētku eņģelis , kuru uz Izenheimas altāra uzgleznojis Matiass Grīnvalds , ir pilnīgi nodevies savai vijoļspēlei . Grīnvaldam – tā domā mākslas vēsturnieks Vilhelms Frengers – eņģeļi ir „ debesu prieka un sajūsmas trauks..., priecīgas , līstošas svētlaimes iemiesojums” . Tāpēc eņģeļi mākslā ir veltīšanās meistari. Viņi , patiešām , ir iegrimuši attiecīgajā acumirklī un pilnīgi nododas tam, ko tobrīd dara . Pēc kāda rabīna nāves teica :” Vissvarīgākais viņam bija tas , ar ko viņš tajā brīdī ņēmās” . Veltīšanās eņģelis , acīmredzot , bija viņu iesvētījis noslēpumā , kā pilnīgi nodoties acumirklim . Pētnieks var darīt savu darbu , veltot tam sevi visu . Viņš neatlaižas kamēr nav atradis atrisinājumu . Amatnieks var veltīt sevi savam darbam . Tomēr veltīšanās īpaši attiecas uz divām jomām : no vienas puses , tā ir veltīšanās mīlestībai , seksualitātei ; no otras puses - mistiska veltīšanās Dievam . Tas , ko atdošanās , veltīšanās vēl nozīmē manā dzīvē , visskaidrāk kļūst redzams , atdodoties mīlestībā . Seksuālās attiecības ir katras atdošanās kulminācija . Tad partneri aizmirst par sevi un pilnīgi nododas otram , viņi saplūst viens ar otru . Tas , kurš atdodas , pilnīgi atsakās no ciešas turēšanās pie sevis .Viņš vairs neiekrampējas sevī , baidoties , ka varētu pazaudēt sevi. Viņš pazaudē sevi , jo zina , ka krīt mīlošās rokās .

Tas , kas seksualitātē ir kulminācija , piepildās arī jebkurā mīlestībā .Tas , kurš mīl otru cilvēku, nododas viņam .Viņš nemaz vairs negrib palikt tikai pie sevis . Viņš vēlas būt pie otra . Viņš vēlas veltīties otram, jo otrs viņam nozīmē visu . Šāda veltīšanās dod iespēju iegūt jaunas bagātības pieredzi . To , kurš atdod sevi mīļotajam cilvēkam , mīļotais cilvēks tik ļoti apdāvina , ka viņš jūtas daudz bagātāks , dzīvāks un brīvāks nekā iepriekš . Daudzi cilvēki nespēj atdot sevi . Viņi ir neuzticības pilni un domā , ka viņu veltīšanās var tikt nelietīgi izmantota , ka viņi tā var pazaudēt paši sevi .Tieši tie cilvēki , kas visu vēlas kontrolēt , kas kontrolē savas jūtas , savas partnerattiecības , savus vārdus un rīcību , jo baidās pieļaut kādu kļūdu un parādīt kādu vājo pusi , ir tie , kuri nav spējīgi atdoties otram . Viņiem pietrūkst kāda būtiska veiksmīgas dzīves aspekta . Tas , kurš nespēj veltīties otram, vienmēr paliek viens pats ar sevi . Viņš nespēj satikties ar otru . Taču bez veltīšanās nevar mīlēt un bez veltīšanās nevar arī dzīvot .

Par svētajiem saka , ka viņi ir pilnīgi veltījušies sevi Dievam . Viņi nodevuši savi Dieva rīcībā . Viņi lūgušies , lai Viņš dara ar viņiem , ko grib . Mums ir grūti saprast šādu radikālas veltīšanās lūgšanu . Taču svētie , tā veltījoties , kļuva brīvi . Pilni paļāvības viņi varēja raudzīties nākotnē. Viņi zināja , ka viss, ko Dievs viņiem bija ieplānojis, beigsies laimīgi . Slavena ir Klausa fon der Flīja lūgšana :”Ak , mans Dievs un mans kungs , paņem mani no manis paša un padari mani par savu īpašumu”. Šī lūgšanas ļāva viņam kļūt par mistiķi , kas spēja bez šķēršļiem laist sev cauri īstenību, kas atrodas viņpus mūsu īstenības .Tā viņš saviem laikabiedriem kļuva par miera nesēju – par eņģeli , kas rādīja viņiem jaunus ceļus , jo viņš palika ārpus strīdiem un uz visu spēja raudzīties ar Dieva acīm .

Šī veltīšanās nozīmē nevis atteikties no sevis , bet gan atrast sevi Viņā jaunā veidā . Šāda veltīšanās , ir priekšnoteikums tam , lai mūsu dzīve nestu augļus . Dažreiz dievbijīgi cilvēki visu savu reliģisko darbošanos izmanto vienīgi tam , lai cieši turētos pie sevis , pie savas drošības , pie savas svētlaimes . Taču tad viņu dzīve kļūst neauglīga .Un viņi nekad nepiedzīvos bagātību un dzīvesprieku , kas nāk no veltīšanās