just me!

  Tālajā 1983.gada 16. Decembrā rītā, Rīgā, 1. Slimnīcā agri no rīta es pirmo reizi ieraudzīju saules gaismu. Ieelpoju pirmo reizi un sajutu ko vairāk kā tikai mammu, bet arī apkārtni. Respektīvi piedzimu, biju saviem vecākiem pirmdzimtais bērns.

  Lai man piedod tie cilvēki kurus šeit aizskaru ar patiesību un pats arī lūdzu piedošanu tiem, kam esmu darījis pāri.

  Protams par vecākiem, tātad tētis man ir un tajā laikā bija mežkopis, un mamma pēc profesijas agranoms, taču mamma tajā laikā, ja nemaldos, bija daiļdārzniece.

  Skatoties kā mana māsa gaidot dēliņu visu laiku uztur komunikācijas kontaktu ar mazo, tad pieļauju, ka man ar mammu arī tāds bija, nu domāju, ka domās noteikti. Pieļauju, ka man atrodoties vislabākajā, un drošākajā vietā uz šīs pasaules tomēr mocīja ziņkāre par to kas notiek ārā, un tā nu es neizbēgami piedzimu.

  Vadot pirmos dzīves gadus atmiņas kā ikvienam nav saglabājušās nekādas, ir tikai nostāsti no vecākiem par to ko maziņš būdams biju sadarījis.

  Tātad manas pirmās mājas bija nelielā ciematiņa netālu no galvas pilsētas. Veca, pabriesmīga stāvokļa māja ārpus ciema robežām, 3 km  ja nemaldos. Nekas īpaša maniem vecākiem trīsistabu dzīvoklītis, mana tēva vecākiem dzīvoklītis un dzīvoja vēl viena ģimene arī tādā pašā salikumā – jaunie un vecie.

  Kā jau padomju laikos visi strādāja un dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi. Audzināja bērnus un darija visu pārējo, kas bija saistīts ar tā laika pieņemtajām normām.

  Par posmu kas notika no dzimšanas līdz brīdim kuru es pats uzskatu par atmiņas sākšanas brīdi, kā jau minēju bija, tikai nostāsti. Pieminēšu spilgtākos gan, ko esmu dzirdējis un kas tika pieminēti.

  Biju paskaļš bērns, kā teica tētis, tad baigais bļauris, visu laiku vajadzēja uzmanību, un kad tās nebija tad bija vecākiem par prieku koncerts.

Tētim kaislība un hobijs ir ēst gatavošana un bija jau tajā laikā, jo kad viņš apņēma sievu, manu mammu,tad tā tikai esot mācējusi uzvārīt sausās zupiņas un vēl šādus tādus brīnumus, kā piemēram rabarberu lapu zupu, domāju, ka verētu būt pabriesmīgi! Mammu piedod, tā es domāju arī tagad! Situācija, tātad tētis virtuvē gatavo savu kārtējo šedevru, bet es tajā pašā laikā demonstrēju savu dziedāt prasmi. Protams kā nomierināšanas variants tikai izmantota aukla, kas tika piesieta pie ratiem un tēta kājas, kas mani visu laiku šūpināja, tad bija miers.

  Vēl nevaru nepieminēt atgadījumu, kas man pašam liekās ļoti amizants! Dzīvojamā istaba, paklājs, un es bez autiņiem un kombinzona, respektīvi gandrīz pliks rāpoju savā nodabā pa istabu, līdz piepeši izdomāju nokārtoties nu tā pa lielo, kā tagad mēdz teikt! Istabā atradās tētis, kas to pamanīja, ka man tāda velme veidojās, jeb es jau to darīju, to niansi nezinu, bet paklāju viņam arī negribējās mazgā un tad es to visu daiļi saliku viņa lielajā saujā. Paklājam paveicās, tētim nē! Gadās.

Atgadījums, nezinu cik man varēja būt gadi, bet sāku jau runāt un bija problēmas ar burta „L“ izrunāšanu! Sanāca tā ka lācis man bija „jācis“ nu un protams arī pārējie vārdi ar „L“. Mamma, lai vecinātu manu runāt prasmi uz pareizo pusi, regulāri teica:

-       Saki lācis

Protams, ka teicu jācis, un tad man jau laikam tajā laikā tas bija nedaudz piegriezies, kad es aizgāju pie viņas un teicu:

-       Mamma saki jācis!

Pēc tās reizes „jāča“ tēma vairs netika apspriesta. Labi ka tā, jo visam savs laiks, arī prasmei runāt un staigāt.

  Patiesībā ja uzjautātu vecākiem, tad domāju šādus gadījumus varētu vēl daudzus pieminēt un pieņemu, ka daudziem ir stipri līdzīgi, jo visi reiz bijām mazi.

  Atmiņas kā tādas veidošanos un apziņas iestāšanos es pats datēju ar savas mazās māšeles piedzimšanu. 1986. Gada jūlija sākums, man tad jau bija „gandlīz tlīs gadi!“

  To kur uz to brīdi bija pazudusi mamma, īsti neatceros kā man tas tika pasniegts, bet ļoti labi atceros, ka ar Tēti sēdējām dzīvojamā istabā pie zaļa telefona ar griežamo ciparnīcu un zvanijām uz slimnīcu. Tā bija diena, kad bija jābrauc pakaļ māsai. Kas tas vēl tāds?

  Pēc brīža pagalmā iebrauca melna volga, ar kuru bija jābrauc pakaļ mammai un tam otram, kas tā kā māsa. Tā nu devāmies uz Siguldas slimnīcu! Volgas vadītājs pie slimnīcas griežoties apkāt sagāza kaukādu celtnieku veidojumu, laikam to kurā sijā granti. Paņēmām, mammu un māsu, devāmies pie fotogrāfa, kā tajā laikā darīja visi un tad jau laimīgi mājās.

  Kāpēc pieminēju apgāsto celtnieku veidojumu? Izrādījas, ka volgas šoferīts esot bijis lielā reibumā, kad viņš mūs veda, viss beidzās laimīgi,tikām mājās.

  Un tā tika vadītas dienas jau četratā! Bet nu „biki cemme bija“ tagad visa uzmanība tam mazajam „zirnekli“ man vairs gandrīz nekas. Skumji, bet nu neko nepadarīsi, kā ir tā jādzīvo. Māsu saucam šad tad vēl par zirnekli, jo viņa bija ļoti maziņa, tētim bija bail rokās ņemt. Rumpītis, galva un četri diegi!

  Tā nu ritēja dienas un mēneši. Tētis man ir kaislīgs mednieks un tajā laikā jau bija. Pienāca reizes, kad viņš devās medībās ar draugu, protams man gribējās līdzi, kaut gan par medībām nebija nekādas nojautas, bet tēta drauga žigulītī zaļajā gan gribējas pavizināties. Nenospīdēja, nepaņēma mani līdzi.

  Nu ko, kāmēr mamma ņemās pa mājas darbiem, nolēmu sekot tētim uz to vietu, kas ir medības. Domāts darīts! Paņēmu savu mazo draugu gliemezīti! Gliemezītis man bija draugs, nerunāja gan ar mani nekad, bet viņš tad vēl laikam nemācēja. Pēc izskata viņš bija kā jau parasts gliemezis, zilā krāsā  ar dzelteniem, četriem riteņiem. Lai mums būtu vieglāk pārvietoties viņam bija aukliņa piesieta. Tā nu gājām meklēt tēti, bijām nogājuši kādu pusotru kilometru, jau no mājām, kad tomēr mamma izmisusi mūs atrada un tā teikt „nocēla no trases“. Neatceros, vai tiku sodīts vai nē, bet nācās atgriezties mājas nesameklējot medības.

  Tāda pati situācija atkārtojās vēl vienu reizi, tajā pašā gadā. Atkal tētis aizbrauca, mamma pa savām lietām, mēģinājums nr: divi. Izvēlējos citu ceļu, bet virziens bija tas pats!

Droši vien bija kaukāds septembris, bet pietiekoši silts un saulains vakars. Ceļmalā auga mežābele, kuras āboli bija sakrituši uz ceļa un attiecīgi ar mašīnām saplaciānti, kas bija īsta paradīze lapsenēm. Protams vienam no tiem negantajiem kukaiņiem vajadzēja iekost man degunā. Tad gan zibenīgā ātrumā un ar skaļiem skaņas efektiem biju atpakaļ pie mammas, gan jau medības pagaidīs.

  Tā mana ceļojumu sērija beidzās, gliemezis arī vairs nekur negribēja iet 

Tā gāja laiks, lauku puika, lauku sētā, paradīzē!

Un tad pienāca bērnudārza laiks! Briesmīgi nepatika, biju gatavs izdomāt un izdarīt dajebko. Lai nebūtu tikai jādodās uz dārziņu. Tēvam tajā laikā bija motoroleris „Muravei“, tas kas uz trijiem riteņiem. Vakarā, kad viņš atbrauca mājās aizgāju un ieslēdzu gaismas lukturi, lai pa nakti nosēžās akumulātors un no rīta nepielektu! Izdevās! 

  Bet nu šad tad tomēr nācās doties uz bērnudārzu, kā jau teicu nepatika, ēdiens savādāks nekā mājās, kaukādas nodarbības, tad pustdienas laiks jāguļ, tad sildīts piens launagā, fuj, briesmīgi kopumā. Visu laiku domāju, par ko man tas! Mazā „kūka“ gan var mājās sēdēt un neko nedarīt. Pēc laika kad paaugās māsa, tad jau kļuva interesantāk, protams, lielākā daļa kopā pavadītā laika pagāja plēšoties, bet cik ir dzirdēts un redzēts, arī tagad, brāļi un māsas ir plēsušies visos laikos. Tam tā ir jābūt  un vecāku apgalvojums, ka brālis vai māsa tev ir tuvākais cilvēks, klusībā špļauj virsū! Kāds tuvākais cilvēks? Tuvākais mazais ienaidnieks, bet dzīve ir jocīga lieta, tā visu maina.Tagad man mazais māšuks labākais draugs!

TURPINĀJUMS SEKOS!!!