Aukstasinīnas eņgelis

„Nekas nepieder , bet viss ir”,- tā varētu aprakstīt gudro nostāju visās reliģijās . Tikai tas , kurš ar sirdi nepieķeras visam radītajam , tas , kurš var palaist vaļā to , pie kā citi pieķērušies , ir patiesi brīvs . „ Aukstasinība” viduslaiku mistiķiem bija svarīgs vārds. Īpaši Ekharts runā par aukstasinību . Aukstasinīgs ir cilvēks, kurš palaidis vaļā savu ego un padevies Dievam, kurš palicis iekšēji mierīgs, jo meties Dieva dziļumos .Aukstasinība mistikā nozīmē cilvēka atbrīvošanu pašam no sava „ES”, viņa iztukšošanu no visām rūpēm un bailēm par sevi – lai viņa sirdī varētu piedzimt Dievs, lai viņš sirds dziļumos varētu pazīt savu patieso būtību , savu īsto kodolu . Aukstasinība kā iekšējās brīvības , iekšējā miera izpausme , ka veselīga distance pret to , kas ieplūst no ārpuses , kas draud „iesēsties” un pārņemt savā īpašumā – tā nav tikai rakstura īpašība . To var arī apgūt . Taču , lai tiktu pie aukstasinības un nosvērtības , no daudz kā jāatsakās .

Vispirms tā ir pasaule, kas jāpalaiž vaļā . Tā saka mistiķi . Mūks Antonijs , vispirms atteicās no visa sava īpašuma , lai netraucēti varētu dzīvot .Cilvēkam jāatsakās no īpašuma , veiksmes un atzinības . Tas , kurš pieķēries pasaulīgajam , kļūst atkarīgs. Un atkarība ir pretrunā ar cilvēka cieņu . Diezgan bieži mēs esam atkarīgi no savas labklājības , no ieradumiem , no cilvēkiem .Kāds garīgais tēvs , runājot līdzībās , stāsta , ka mēs varam baudīt tikai tad, ja no kaut kā esam tikuši vaļā. Bērns redz stikla burku ar riekstiem . Viņš iebāž tajā roku un vēlas izvilkt pēc iespējas vairāk riekstu . Taču pilnā sauja vairs netiek ārā no šaurās burkas . Vispirms viņam jāpalaiž vaļā rieksti. Pēc tam viņš var tos izņemt ārā pa vienam un baudīt .

Atteikšanās no dzīves labumiem nav askētisks panākums , kas gūts , netaupot pūļu . Gluži otrādi , tā rodas no ilgām pēc iekšējās brīvības , no nojautas , ka mūsu dzīve tikai tad kļūs patiesi auglīga , ja būsim neatkarīgi un brīvi .Tad , kad mēs vairs neesam atkarīgi no citu cilvēku atzinības un simpātijām , mēs nonākam saskarsmē ar savu patieso būtību .

Taču aukstasinība prasa arī to , lai mēs palaistu vaļā paši sevi . Man nav jātur sevi kā ieslodzījumā , arī savas rūpes ne , arī bailes un depresīvās izjūtas ne .Daudzi cilvēki pieķeras saviem aizvainojumiem . Viņi nespēj samierināties un izmanto tos kā apsūdzību cilvēkiem , kuri viņus sāpinājuši . Taču tā viņi atsakās dzīvot pa īstam . Mums ir jāatstāj savi aizvainojumi un pāridarījumiņ . Tāpēc tev vajadzīgs aukstasinības eņģelis , kurš tevi ieved mākslā atstāt sevi un savu pagātni , kurš tev palīdzēs apgūt prasmi distancēties pašam no sevis , pakāpties atpakaļ , lai uzlūkotu savu dzīvi no cita skatupunkta , no tā , kas ir viņpus tevis . Tas , kurš ir tā atstājis sevi , var aukstasinīgi reaģēt uz mediju satraucošajām ziņām . Viņš var aukstasinīgi atbildēt uz kritiku un noraidījumu . Viņš nekrīt panikā , uzklausot kritiku . Viņš nejūtas apdraudēts . Viņš nebaidās , ka viņam izvilks pamatu zem kājām . Jo viņš ir distancējies no iekšējās un ārējās kņadas . Viņš zina , ka viņu atbalsta aukstasinības eņģelis , kurš saka : Ir kaut kas vairāk nekā tikai viedoklis, kas citiem ir izveidojies par tevi. Ir kaut kas vairāk nekā tikai veiksme un tēls sabiedrības acīs . Dodies iekšā Dieva dziļumos . Tur tu atradīsi stingru pamatu zem kājām . Uz tā stāvot , tu mierīgi varēsi uzlūkot visu , kas ieplūdīs tevī „. Tas , kurš ir atstājis sevi , var aukstasinīgi reaģēt uz visļaunākajām ziņām . Aukstasinīgi reaģēt ir pavisam kas cits nekā savaldīgi uztvert ziņu par kāda cilvēka nāvi. Savaldība ir iekšējās disciplīnas izpausme .Savaldīgs cilvēks neizrāda uz āru to , cik ļoti viņš ir satriekts , lai arī iekšēji viņš tāds ir . Aukstasinība nav savaldīšanās . Aukstasinīgam cilvēkam nav jāzaudē savaldīšanās , jo viņam ir cits viedoklis , jo viņu nesatriec ļaunās ziņas .Tā kā viņš ir atstājis sevi un savu izpratni par to , kā būtu jārit viņa dzīvei, nekas viņu nevar tik vienkārši izsist no sliedēm. Aukstasinības eņģelis palīdz viņam visu , ko viņš dzird, uztvert no eņģeļa distances . Tas viņam dod iekšējo brīvību un plašumu .

Kāds iekarst diskusijā un ietiepīgi aizstāv savu viedokli. Viņš domā , ka ir parādā savai sirdsapziņai un viņam jāpārstāv patiesība . Aukstasinības eņģelis šādās diskusijās rāda , ka patiesība neatrodas pareizajos vārdos un argumentos , bet gan pavisam citā līmenī .Patiesība nozīmē saskaņotību , atbilstību realitātei . Tas , ko mēs uzskatām par absolūti patiesu , bieži ir mūsu pašu projekciju izpausme .Mēs iegūstam skaidru priekšstatu par patiesību , mēs iegūstam priekšstatu par Dievu . Patiesība pati ir neaptverama .Tā nav definējama . Tas , kurš zina visdziļāko patiesību , uz diskusiju dodas nosvērts , nevis vienaldzīgs un depresīvs , apzinoties , ka mēs nekad nevarēsim atzīt patiesību , ka mūsu atziņas ir relatīvas , ka viedokļi var būt dažādi , ka patiesība laikam gan ir kaut kur pa vidu strīdīgajām pusēm .

Aprēķinātāju paštaisnajai domāšanai filozofs Martins Heidegers pretī liek aukstasinību pret lietām un atvērtību noslēpumiem : „Abas uzplaukst tikai no nerimstošas un sirsnīgas domāšanas”.