Pastāsts par vienu no maniem kaķiem

Pavisam noteikti radīšanas procesā Dievs nav bijis pohains un arī nav haltūrējis, jo ir gan ļoti precīzas līnijas, gan mākslinieciskie otas triepieni viņa ārējā veidolā. Krāsu izvēle nav liela, bet klasiska – balts ar melnu. Klasiskās vērtības ir un paliek klasiskās vērtības.

Visvarenākās laikam tomēr būs ūsas, jo, ja man tādas būtu, tad visas beibes būtu manējās pavisam noteikti – pašas kristu gar zemi, nemaz nebūtu jāgāž un visādas herņas jāizdomā, lai viņām smadzenes sakompostrētu.

Arī uzacis ir tuvu tādām, kā bija Leonīdam Iļjičam Brežņevam, tikai garākas un izkliedētas, kā pēc sprādziena makaronu fabrikā. Ancuks vienmēr spīd un laistās, pat Armāni zīmols te īsti nestāvētu klāt, par visādām ķīniešu šmotkām nemaz nerunājot. Sieriņi balti un vienmēr tīri, atšķirībā no manējiem, kurus ar viņa, man pat kauns salīdzināt un pieminēt. Īsāk sakot, es salīdzinājumā ar viņu no ārpuses esmu nožēlojams miskastnieks.

Nezinu nevienu sievieti, kas tā pucētos kā viņš, jo uzkopšanas meikaps ar aso mēli tiek veikts gan pirms gulēšanas, gan pat nakts vidū, par dienu nemaz nerunājot. Kāpēc tas jādara arī pa nakti, es nezinu, bet pavisam noteikti viņš zina labāk, ka tā jābūt, ka acīmredzot, zolīdam un ar glanci jābūt vienmēr pašam gan priekš sevis, gan kaut kādai augstākai pasaules kārtībai, jo naktī jau tāpat neviens neredz. Es jau cenšos, bet man ne visai labi sanāk salīdzinājumā ar viņu, atklāti sakot, pat pavisam štruntīgi sanāk.

Acis gudras un pavisam noteikti tās redz kaut ko tādu, ko es neredzu, jo viņš pilda šajā pasaulē ļoti svarīgu uzdevumu un pats apzinās savu vērtību un šī uzdevuma nopietnību un atbildību, kas izriet no tās pašas nopietnības. Tas, ko es saprotu ir - viņš sargā mieru šajā trakajā, trakajā pasaulē, kur lielākā daļā stulbo ļautiņu (es tajā skaitā)  kaut kur skrien, cenšas kaut ko nenokavēt, kādu apčakarēt, kaut ko grābj – paši jau nezinu kur, nezina ko un nezina kāpēc, jo viņiem nav laika nekam, bet skriet un grābt vajagot.

Miers tiek uzturēts arī ar gulēšanu daudz un pēc iespējas tādās vietās, kur ir silts un kluss. Siltums vajadzīgs, lai enerģija, kas tiek patērēta mieru sargājot netiktu izšķiesta nelietderīgi un klusums – lai varētu koncentrēties šim procesam.

Es no viņa mācos mieru un šo pozitīvo pofigismu, kas cilvēka valodā nozīmē – neskriet līdzi pūlim, jo pūlis savā būtībā ir dumjš, nesapņot par Ferrari vai kādu citu komfortablu savas pakaļas transportēšana līdzekli,  kā krāniņa pagarinātāju, ar humoru uztvert visas reklāmas, kas no vienas puses aicina vairāk aprīt, no otras puses piedāvā, kā tikt galā pēc tam ar to, kad tas ir aprīts – no tualetes papīra līdz aizcietējuma tabletēm - mūžīgais trakā skrējiena dzinējs, jeb nebeidzamais aplis.

Viņš mani māca tam visam stāvēt pāri, viņš ir mans Skolotājs. Pa lielam viņš arī ir cilvēks, tikai daudz gudrāks par mani. Es mēģinu mācīties. Mieru un tikai mieru un vēl dziļu elpošanu, kaut kā tā apmēram.

Nākošā svarīgā īpašība ir pašcieņa, pašlepnums, savas vērtības apzināšanās. Ja laikā nav bļodiņā ēdiens, tad vienkārši noguļas uz grīdas pie ledusskapja visā augumā, lai visi lohi no apkalpojošā personāla redz, cik viņš ir skaists, svarīgs, nozīmīgs, ka viņš ir vērtība. Ja kas, prot pastāvēt par sevi, var pacelt arī balsi, ja nu galīgi savādāk nesaprot. Nekvalitatīvs ēdiens vienkārši ar balto ķepu tiek tipa aprakts, apmēram kā klucis tualetē. Tiek parādīta attieksme pēc tam pagriežot muguru un izejot ārā no istabas - ja nav, tad nav, bet lūgties jau neiešu. Aristokrāts savā būtībā, ne tikai ārējā veidolā.

Kā jau nopietnam vīrietim, viņam ir vēderiņš, jo tas taču ir kārtīga vīrieša neatņemama sastāvdaļa, arī tur es viņam nestāvu klāt, jo manējais salīdzinoši ir tāds pa pusei kā Būhenvaldes kultūristam.

Visādas laika figņas pa TV var neklausīties, ja viņš ēd vairāk un kļūst veselīgi apaļāks, ir skaidrs, ka laiks kļūs aukstāks.

Mācos arī no viņa pareizo attieksmi pret sievietēm. Ja atnāk kāds svešs vīrietis, tad viņš vai nu glaužas pie kājām, vai pat ielec klēpī. Ja sievietes, tad apskatās, novērtē situāciju, parāda sevi un lepni aizčāpo projām, jo sievietes ir tāds nenovēršams ļaunums, ar kuru vienkārši jāsadzīvo, bet nekādā gadījumā tās nav jāņem nopietni.

Ir jau viņam savi grēka darbi – kādreiz pačurā kāpņu telpā, acīmredzot tāpēc, ka niknā kaimiņiene ne tā ir uz viņu paskatījusies, kādreiz arī balkona kaktā, jo, vai ārā slikts laiks (baltās ķepas jau tā nevar saldēt un mērcēt, tās ir jāsaudzē), vai arī tualete nav pietiekami tīra, laikā nomainīta (aristokrātam nepiedien tādā sēdēt). Un kuram gan nav trūkumu vai grēka darbu šajā pasaulē ? Bet pavisam noteikti to grēka darbu, vai trūkumu viņam ir nesalīdzināmi mazāk, kā man.

Viņš nav tikai mans Skolotājs, es neesmu tikai viņa apkalpojošais personāls (ar ko arī lepojos),  bet mēs esam arī draugi. Skolotājs un draugs vienā personā, tas tā bieži negadās. Man ir baigi paveicies. Ja viņš nav aizņemts savu tiešo uzdevumu pildīšanā (miera uzturēšanā guļot), vai arī pārāk noguris pēc maltītes, tad es mājās tieku sagaidīts. Ar murrāšanu (nekur neesmu atradis skaidrojumu, kāpēc kaķis to dara) un ielekšanu klēpī. Kaķa murrāšana vispār ir viena no jaukākajām skaņām (vibrācijām) tajā pasaulē, kuru uztver cilvēka auss. No vienas puses tikpat skaļa kā traktoram Belarus, no otras – ļoti nomierinoša, laikam tāpēc, ka mieru sargāt pasaulē var tikai tas, kas pats ir mierīgs, jeb harmonijā ar sevi un apkārtējo.

Atklāti runājot es jau viņam pielienu biežāk, nekā viņš man, bet viņš neapvainojas par to, jo pārfrāzējot I.Ziedoni – mātei draudzībai mēs piedzimām reizē un tas ir gandrīz neticami.

Tā lūk!

P.s. Ja kāds vēlas komentēt, variet to darīt, tikai šoreiz atbildes, pretkomentāru no manas puses nebūs.