|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| cielavinja1969, 23-01-2011 11:12 |
|
75 |
Vai attiecībām nav tiesības eksistēt?Attiecības... Šis vārds sevī ietver tik daudz būtības: smaidu sava mīļotā cilvēka sejā, viņa sirdspukstu ritmu, plaukstās mītošo siltumu, acu atspulgu savās zīlītēs. Tā ir tikai maza daļa no visa klātesošā raksturojuma attiecībām. Pastāv jau arī ne tik pozitīvas sastāvdaļas - durstošas sajūtas sirdī, glāstu akūts iztrūkums organismā, bezjēdzīga vainas apziņa par neko, skatiena nododošais saltums. BET jautājums ir vai tas ir tā vērts. Manuprāt, daudzi baidās šī vārda - attiecības (neviendienīgās, protams), jo tas nes sevī ne tikai garīgo pacēlumu, bet arī savu smagumu. Vienā rakstā jau tika minēts par risku. Visi to apzinās.
Iespējams tā ir zināma kategorija cilvēku, kuri šo risku smalki izrēķina ar saviem analītiskajiem prātiem. Betvarbūt viņiem vienkārši bail? Bail no neparedzamā. Vai attiecības var balstīt uz loģiku? Vai tomēr būtiskāka ir intuitīvā, "sestā prāta" pieeja? Varbūt cilvēkiem, kas visu dara ar prātu vajag tikties tikai ar tādiem pašiem tamlīdzīgiem homo sapiens pārstāvjiem? Un vai cilvēkiem, kas vairāk balstās uz savām iekšējām izjūtām un sajūtām un tic, ka dažkārt neiespējamais ir arī iespējams tikai ar sava tipa šīs planētas iedzīvotājiem? Varbūt šeit slēpjas arī pasaules miera un laimes atslēga. Savējie savējos taču saprot! Varbūt tas viss ir tikai likteņa ironijas smīns, lai padarītu šo pasauli interesantāku un dotu pamatu jauniem zinātniskajiem atklājumiem par kārtējo fluīdu saderību vai ko tamlīdzīgu. Kas notiek, ja šādi divi dažāda tipa pārstāvji satiekas? Katrs velk kopējo virvi uz savu pusi. Kā magnēts jeb virbe strādā fluīdi jeb neizskaidrojamas simpātijas, kas ir tilts šiem "svešajiem". "Prātcilvēks" attiecības turpina līdz zināmam brīdim, kad tam liekas, ka tās nākotne ir neiespējama pat nesākoties nopietniem strīdiem un kādām nesaskaņām, bet "jūtcilvēks" grib izdzīvot attiecības. Izjust kaisli, otra cilvēka rīcības un dažādās domāšanas galējās robežas, iepazīt un izprast līdz mielēm, galu galā izjust šķiršanās sāpes. Bet aizliegt sajust to taču ir diskriminācija. Tas ir tāpat kā kaķenei atņemt savus pirmdzimušos, neļaujot pat īsti apjēgt, kas ir noticis.
Vai attiecības vienmēr ir jāpakļauj prāta kontrolei? Kādēļ mēs, gudrie, maisamies tām pa kājām un neļaujam iet notikumiem (attiecībām) savu gaitu?
Vai attiecībām nav tiesības eksistēt? |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
