Atklājums

Šodien paveicu ko sev pavisam neraksturīgu. Jā, jā, tikai tagad, kad ziema jau vairāk kā pusē, es sev atklāju distanču slēpošanu. Nelielīšos ne ar nošļūkātās trases garumu un kur nu vēl vairāk ar ātrumu. Tie, kas šeit ik dienas pamērās ar saviem slēpošanas sasniegumiem, droši var stāvēt pie ratiem, jo es žetonu esmu pelnījusi jau kaut par to, ka vispār uzdrīkstējos.

Īsa vēsture - uz slēpēm nebiju kāpusi kopš vidusskolas laikiem. Savulaik kāds no pedagogiem pamanījās iedzīt dziļu riebumu pret distanču slēpošanu. Un arī vēl no rīta biju iedomājusies, ka tas nu nepavisam nav priekš manis.

Tā kā iepriekš šo sporta veidu biju vērojusi, labākajā gadījumā, TV ekrānā, tad man nebija ne jausmas par milzīgo inventāra attīstības soli. Mjā, ar klamburiem, lamatiņām vai vēl ļaunāk, atsperu stiprinājumiem šodien ieraudzīt var vien kādu sirmgalvi, kas tomēr nesmādē padomju laiku mantojumu un itin žiperīgi šļūkā pa trasi.

Saņēmusi nomā slēpju un zābaku pāri, kādu brīdi grozījos un mēģināju saprast, kā tas viss darbojas. Zābaki problēmas nesagādāja, taču slēpju piestiprināšana izvērtās diezgan amizantā un smieklīgā pasākumā. Vēlreiz atgādinu, ka nu nepavisam neesmu specs un vispār ar tehniskām lietām pārsvarā esmu uz Jūs. Izpētīju stiprinājuma principu un likās, ka viss ir gaužām vienkārši. Nekā nebija. Redzot manu nesekmīgo rosīšanos, talkā nāca ārkārtīgi laipna kundzīte, kas gan pati arī to darīja pirmo reizi. Pāris minūtes iepriekš viņa bija pavadījusi trasē savu vīru un redzējusi, kā tas būtu darāms. Kundze savās rokās stingri saņēma manu kāju, ar savu pēdu piespieda slēpi sniegam un es tiku nokomandēta bāzt kāju tur. Bāžu. Neiet. Stum vēl, stingrāk, viņa mani komandēja. Nu nekā. Kamēr es centīgi izpildīju viņas komandas, kundze bija noņēmusi kāju no manas slēpes. Es, to protams, nezināju un cenšoties piestiprināties, arvien sparīgāk slidināju kāju uz priekšu... ar visu slēpi. Blaukts. Rezultāts sāpīgs. Slienos augšā. Mani pārņem neliels izmisums, jo manu, ka arī divatā tas, kas lietpratējiem ir sekunžu jautājums, man izvēršas par milzīgu pārbaudījumu. Laiku neuzņēmu, bet, kamēr es piekabināju slēpes, man garām aiztraucās ne mazums slēpotāju.

Tā, kopējiem spēkiem tas ir paveikts. Tālāk jāsper pirmie soļi. Ak Dievs, biju jau aizmirsusi, ka slēpes slīd! Ō, un kā vēl... Mani virtuozie izklupieni un piruetes ar slēpēm un nūjām bija iesācēja cienīgi. Bet, gods, kam gods, no sāpīgajiem kritieniem man izdevās izvairīties perfekti... līdz brīdim, kad uzskatīju sevi par meistaru un izkāpu no špūres, lai pati sev parādītu slēpošanas klasi. Jā, brīdī, kad iedomājos sevi tikpat graciozi "slidojot" ar slēpēm kā tos, kas milzīgā ātrumā nesās man garām, atkal viss aizgāja tenteru tenteriem un es attapos sēžam kupenā. Hmmm... laikam nedaudz pārsteidzos. Pieslējos kājās un kāpu vien atpakaļ jau iebrauktajās sliedēs. Lēnītēm liku soli pie soļa, mazliet sāku slidināties, līdz piepeši manā apziņā uzplaiksnīja atklājums: jā, man patīk! Man patīk tas baltais miers visapkārt, mani nekaitina slēpes pie kājām, kā bērnībā. Man patīk kustēties un sajust, ka uz priekšu var tikt arī šādi. Es noteikti neesmu tas paraugs, kas iemācīs pareizi slēpot. Un kaut arī mana tehnika ir stipri tāla no ideālās, es sev atklāju vēl vienu jauku nodarbi. Un vismaz pašlaik esmu pārliecināta, ka rīt mani atkal sastapsiet Biķerniekos. :)