Riska eņgelis

Daudzi šodien domā , ka vissvarīgākais ir nedurties acīs , neizdarīt kādu kļūdu . Tad profesionālā karjera nebūs apdraudēta . Tad mani neviens nekritizēs . Tad man nevajadzēs atkāpties no sava amata . Tad dzīve izdosies . Šī riskam naidīgā nostāja kavē mūs dzīvot . Tas , kurš negrib izdarīt pilnīgi nevienu kļūdu, visu dara nepareizi . Jo viņš neuzdrošinās sākt neko jaunu , neriskē . Un tā arī nekas jauns nevar rasties .Gan ekonomikā .gan politikā , gan baznīcā , gan sabiedrībā neviens vairs neuzdrošinās riskēt . Jo tad viņam var uzbrukt .Viss taču var noiet arī greizi . Un tā būtu katastrofa ! Tas taču mūs izrautu no saldās dusas uz mīļā miera spilventiņa , un mums vēl visas publikas priekšā vajadzētu atzīt savas kļūdas un sevi tādus , kādi esam .Daudziem ir bail no tā , ka viņi kaut ko tādu nevarētu pārdzīvot .Viņi tik ļoti ir vērsti uz citu cilvēku atzinību un simpātijām pret sevi , ka vairs neuzdrošinās uzticēties savai intuīcijai un neriskē .

Psiholoģijā drosmei riskēt , kuras mums trūkst , ir zināma saistība ar beztēvišķību , kas veido mūsdienu sabiedrību. Parasti tēvs ir tas , kas kādam stiprina mugurkaulu , kas mudina uzdrošināties , atļauties riskēt . Ja nav šīs pozitīvās tēva pieredzes , ja tēvs nestiprina mugurkaulu , vajadzīgs mugurkaula aizstājējs . Par to parasti kļūst ideoloģija , negrozāmi noteiktā norma , aiz kuras cilvēks noslēpjas kā ierakumos . Tad visam jābūt droši . Cilvēks vairs negrib eksperimentēt . Visam jāpaliek pa vecam . Cilvēks vairs neatļaujas izdomāt kaut ko jaunu , nemaz nerunājot par to , lai izdarītu kaut ko jaunu . Nav taču garantijas , ka jaunais izdosies . Tad labāk to atstāt nedarītu . Mūsu laika pazīmes ir fantāzijas trūkums un nepietiekamā drosme riskēt. Vārds „risks” cēlies no itāļu valodas un nozīmē bīstamību, briesmas un uzdrošināšanos . daudzi izvirza pretenzijas , ka dzīvei jānorit bez briesmām . Lai nevienam nekas slikts nenotiktu , jānodrošinās pret visām briesmām . Taču , jo vairāk cilvēks nodrošinās , jo nedrošāks kļūst . Un pamazām viņš sāk neuzticēties pats sev . Visam jābūt nodrošinātam . Ja nav pietiekamas drošības , nav uzdrošināšanās .Tomēr tas ved arvien tuvāk sastingumam , uz ko labi norāda mūsdienu politiskā un ekonomiskā situācija . No šā strupceļa mēs varam izkļūt tikai tad , ja kaut ko uzdrošināmies , ja atļaujamies riskēt pieļaut kļūdas .