Dienasgrāmatas (blogi)

selenga, 17-01-2011 09:55		2 45
Esmu par Baznīcu! Bet tikai bez tās absolutizēšanas, bez apgalvojumiem par unikalitāti un sevišķo lomu, bez Baznīcas pretenzijām uz patiesības monopolu, bez tās tieksmes uz bagātību un varu. Esmu par Baznīcu bez naudas! Jo Dievam nauda nav vajadzīga! Dievs vēlas pavisam citu: manu mīlestību, manu sirdi un dvēseli... kurus, starp citu, nav iespējams ne nopirkt, ne pārdot.… Man ir principiāli svarīgi, ka neesmu nejauši ieradies šajā pasaulē. Neesmu kļūda vai likteņa untums! Esmu ienācis dzīvē pēc Dieva gribas, līdz ar to mana rašanās nozīmē manu izredzētību... Cilvēka sirds ir iekārtota tā, lai ne tikai meklētu Dievu un citreiz atrastu Viņu lietās un parādībās, kuras veselais saprāts īsti nepieņem, bet tā ir arī gatava iepazīt Dievu un – vēl jo vairāk – uzņemt Viņu. Sirds ir neizmērojama, kad runa ir par mīlestību... Es neticu tam, ka kāds cilvēks vai pat cilvēku grupa – lai arī cik liela – labāk par mani zina, kāds īsti Viņš ir – mans Dievs.... Es ticu tam, ka mans Dievs ir Mīlestība. Šī mīlestība nav abstrakta vai vēsa, bet silta un dzīves pilna, jo tieši viņa – Dieva mīlestība uz mums – dod spēkus dzīvot un gūt uzvaru mums pašiem pār sevi.... Es nesaucu savu Dievu par Tēvu, pareizāk sakot, saucu, bet skaidri apzinoties, ka Viņš (vai Viņa) ir ne tikai mans Tēvs, bet arī mana Māte. Viņa – vai, ja vēlaties, Viņas, - mīlestība ir tik absolūta, ka iekļauj sevī visu mīlestības pilnību, nevis tikai tās īpašības, kuras raksturo tēva mīlestību uz saviem bērniem. Citiem vārdiem sakot, man nav vajadzības papildināt Dieva Tēva tēlu ar Dieva Mātes tēlu, kā to dara daudzi mūsdienu kristieši, kuri pielūdz Svēto Mariju tikai tādēļ, ka netic visuvarenā Dieva žēlsirdībai. Mans Dievs ir pati pilnība un Viņam nevajag papildinājumu!... Īstā brīvība ir tā, kas mums ir dota, un kuru mēs meklējam vienlaikus ar mīlestību – tā ir „brīvība ar...”: brīvība kopā ar visiem un visu, kas rada apkārtējo pasauli. Īstā brīvība ir arī absolūtā brīvība, kas nepieciešama mīlestības pilnībai!.. Īstenais Dievs nav tikai vienas Baznīcas, vienas ticības vai vienas tautas Dievs, Viņš ir KATRA CILVĒKA Dievs... Es ticu, ka Dievam ir absolūti vienalga, vai es pārmetu krustu no labās puses uz kreiso vai otrādi, ar pieciem pirkstiem vai ar diviem. Dievu neinteresē, vai es eju uz pareizticīgo vai katoļu baznīcu, mošeju vai sinagogu. Dievam nav svarīga ceremonija, viņam rūp mana sirds.... Baznīca ir sociālā institūcija, kurai nav nekāda sakara ar Dievu, pareizāk sakot, tai ir tikai tāds sakars, kā jebkurai citai organizācijai, vai tā būtu valsts birokrātiska institūcija, politiska partija vai makšķernieku biedrība. Baznīca nav vienkārši pasaules daļa, tā ir cilvēku civilizācijas miesīgais bērns, tās civilizācijas, kura balstās uz zinātniski tehnisko progresu ar tā virzītājspēku – preces un naudas attiecībām. Ja jums šķiet, ka es kļūdos un Baznīca, pretēji, ir ļoti konservatīva, tradicionāla, garīga un tāla no laicīgās pasaules, tad pajautājiet sev: kāpēc gan Dievam ir vajadzīga mūsu nauda? Es ticu, ka manam Dievam nauda nav vajadzīga... Mans Dievs ne no kā nebaidās, tādēļ arī nevienu un ne par ko nesoda... Ja mūsu dzīvē notiek kaut kas, kas šķiet netaisnīgi, sāpīgi vai pat šausminoši, mums nevajadzētu uzdot jautājumu: „par ko?”. Jo atbildes vienkārši nav. Man būtu jājautā sev un Viņam: par ko man dots šis pārbaudījums? Kā es varētu augt mīlestībā un Dieva izzināšanā, pateicoties tam, kas ar mani noticis? Man jāpateicas Viņam par visu. Par visu! Ja es varēšu atrast pareizo atbildi, tātad mācība nav bijusi veltīga. Eksāmens ir nolikts un es tikšu pārcelts nākamajā klasē. Mēs visi mācamies Dieva skolā. Mīlestības skolā.... Es ticu, ka mīlēt nozīmē atdot sevi bez nosacījumiem, neprasot neko pretī... Piedot cilvēkam nozīme patiesi, no sirds, pateikties viņam par jums nodarīto, kaut arī liksies, ka tas tika darīts ne jau jūsu labā, bet pret jums. Piedot nozīmē arī ļaut viņam vēlreiz atkārtot pret jums izdarīto.... Piedot sev ir grūti. Pat ļoti grūti. Bet bez piedošanas nav mīlestības. Bez piedošanas nav arī mīlestības uz sevi pašu. Bet bez mīlestības uz sevi pašu nevar pastāvēt mīlestība uz tuvāko...... Mēs, cilvēki, bieži neapzināmies savu atkarību un grēku izcelsmi. Neapzināmies visas savas vainas, jo daudzas tiek glabātas mūsu zemapziņā. Bet Dievs zina visu un rīkojas tā, lai mēs varētu izdziedēt gan savas rētas, gan savus grēkus. Es ticu, ka katra tikšanās, katrs cilvēks un katrs notikums mūsu dzīvē nav nejauši. Dievs dod mums tos kā iespēju atrast un dziedēt mūsu rētas, atbrīvoties no mūsu atkarībām un grēkiem. Fragmenti no Nauma Nadeždina Manifesta.

Komentāri

sniegapaarsla: neviens jau nespiež Tevi iet uz baznīcu, bet ja ej un nemet ziedojumu traukā un to nedarīs arī citi, tad nav ko brīnīties, ka jumts pēc tam uzkritīs uz galvas, grīdas būs nemazgātas, viss altāris putekļiem noklāts... jo pareizi, ne jau Dievam ta nauda vajadzīga, bet cilvēkiem, kuri rūpējas, lai baznīca pastāvētu un kristiešiem būtu kur sapulcēties, lai baudītu kopības sajūtu un klausītos Dieva vārdu ka arī kopā dziedātu.

2011-01-17 11:34

selenga: :))

2011-01-17 12:02

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.