Paldies.

Paldies.

Mēs katrs dzīvojam šajā pasaulē kur lielāko tiesu vadam bezrūpīgi un cīnoties par vietu ko uzskatam par savu . Tad pienāk brīdis, kas liek apstāties un ieraugam lieta, kas nemaz neatbilst mūsu būtībai un velmēm. Tiek meklēts, daži atrod, daži iekrīt depresijā, bet ir citi kam ir vienaldzība ko meklēt un atrast. Es nespēju noskatīties no malas un centos meklēt lietas būtību sevī. Bija mirkļi, kuri neļāva man ieraudzīt acīm saskatāmo, ka katram ir iespēja ko mainīt un izvēlēties kā dzīvot, mana ticība uz dzīve patieso laimi un piepildījumu bija spēcīgāka. Lasīju un lasu par dotajām iespējām ko audzi palaižam garām.

Gribās pateikt paldies daudziem cilvēkiem kas dzīvēs ritējumā ir saskārušies ar mani.

Lielāko tiesu ikdienas steigā mēs viens otram paskrienam garām un nav laika apstāties lai vienkārši pateiktu paldies.

Es vēlētos pateikt paldies saviem vecākiem par to, ka man viņi deva iespēju dzīvot, iet skolā, iepazīties ar draugiem, gūt pieredzi, priecāties par bērniem.

Paldies skolotājiem kas ir devuši un ieguldījuši savu darbu manā attīstība, lai es spētu lasīt ,rakstīt, uzklausīt , domāt un pilnveidoties.

Paldies ik, vienam, kas ir man likuši smaidīt un justies mīlētai kaut reizēm nav novērtēts un ticēt. Pienāk diena , kad tu paveries pagātnē un pasakies par salīdzinoši tā brīža niekiem paldies jo no šodienas skata tā ir vērtība ko nevar izmērī, kas neiekļaujās kaut kādos rāmjos.

Paldies par naksnīgo pastaigu, kas aizveda līdz zvaigznei. Paldies krītošai zvaigznei, kas piepildīja manu vēlēšanos un man tagad ir dēls, kas mani mīl un bez kuras dzīve nebūtu tā vērta kas ir tagad.

Paldies par likteņa pavērsieniem, kas ļāva iepazīties ar daudziem jo daudziem cilvēkiem . Viņi ir tik daudz, ka grūti ir nosaukt katru vārdā. Es meklēšu atbilstošus vārdus lai katrs var atrast savu paldies.

Paldies māsām un brālim kas ir man blakus un ir manā dzīvē. Jo ģimene ir pats svarīgākais, kas mums ir dots pats dārgākais. Draugi un apkārtējie nāk un iet un ir kas paliek ,bet ģimene vienmēr ir un būs blakus. Ir reizes kad dusmojamies kad domas nesakrīt, bet caur visu sāpi ir jāspēj pateikt viņiem paldies jo tā ir ģimene.

Paldies draugiem nu man viņu ir maz ko varu nosaukt par draugiem, bet arī tie, kas ir paziņas ir pelnījuši paldies, ka ir kādā no dzīves situācijām bijuši man blakus, atbalstījuši, kritizējuši jo arī tur mēs gūstam mācību. Varbūt neesam nemaz tik labi pazīstami, kāda frāze telefona vai i-neta, bet tomēr tu esi ienācis manā liktenī un visums ir izlēmis man satikties ar tevi.

Paldies par sarunām, kurās centāmies viens otru iepazīt, zinu jau zinu nu nesanāca, bet tomēr paldies. Paldies par pastaigām, paldies interesantiem izbraukumiem, paldies, ka caur tevi esmu iepazinusi jaunus cilvēkus, paldies, ka pacieti manas kaprīzes, paldies.

Paldies, ka caur asarām ,smiekliem, laimes brīžiem man tagad ir meitiņa, manas dzīves piepildījums.

Paldies liktenim, ka ir ļāvis man neizpildīt tā brīža iegribas un ir pagriezis manu likteni pa, visam uz citu pusi.

Droši jau, ka esmu kādu svarīgu paldies aizmirsusi vai vienkārši izlaidusi ,tādēļ saku vel reizi visiem, visiem paldies radiem, skolotājiem, draugiem, darba kolēģiem, paziņām, kaimiņiem, pat pārdevējai kas ik reizi uzsmaida, autobusa šoferiem kas cenšās, saulei kas ik rītu iespīd logā, sniegam kas ļauj izbaudīt ziemu.

Paldies tev, kas mani spēj saraudināt un tai pat laikā padarīt laimīgu, tev kas uzklausa mani un novērtē, paldies, ka neņem ļaunā manas kaprīzes un pat atgrūžot tevi tu turies un kā draugs atbalsti, paldies.

Pašu viss, viss, lielāko paldies es teikšu tev, cilvēkam kas man lika apstāties un pamanīt lietas ko biju aizmirsusi kas deva man vel vienu iespēju sākt no jauna, paldies par skaisto mūziku, ko biju piemirsusi, paldies par domām ko nedzirdēju, paldies par atgādinājumu par dzīves patieso būtību. Paldies, ka ienāci manā dzīvē un ieraudzīji manas smaidošās acis. Paldies.