Divas tirliņa domas

1. Šajā miesas un attiecību tirgus placī kaut kā man sāk pietrūkt. Un tās ir Piduļa dienasgrāmatas. Piduļa, lielā alusmīļa, kam dzert šnabi esot tas pats, kas piekrāpt mīļoto sievieti, kas brauc uz Kuldīgu ar autobusu Ventā vižņus skatīties, kas fiksē ziemas nelietības. Nav stāstu par Aivaru, kas viņam esot kā švakam ticīgajam baznīca. Par sikspārņiem pagrabā un citiem putniem. Pietrūkst Piduļa brīnuma ieraudzījuma, kam mēs lielākā daļa paejam garām. Pietrūkts Piduļa sirds ieraudzījuma.

Varbūt kāda ohujiste viņam ir skābekli piegriezusi? Nu jas es būtu dāma ap 50 +, tad es jau pie Mežvaldes vien dežūrētu. Tas jau nu pārsteigums nebūtu.

2. Fizika man skolā bija priekšmets no kā paniski baidījos. Ne tikai, ka es pa lielam tur ne bū, ne bē (ceturkšnos bija trijnieki, bet eksāmenu noliku uz 5 - noplauka), bet učuks bija skarbais. Un visi no viņa raustījās. Mēs viņu saucām par Mirkšķi, jo, kad viņš palika nikns (arī, kad smējās, bet tas bija reti), tad sāka acis mirkšķināt un nikns viņš palika gandrīz katru stundu, jo duraki mēs tur bijām vairumā. Nu tad no fizikas es atceros viņa izdomāto, tipa IV Ņūtona likumu, vienīgo likumu, ko nekad neaimirsīšu, tā teikt maize visai dzīvei - KRATI KĀ GRIBI, PĒDĒJĀ PILE BIKSĒS.