|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 13-01-2011 17:10 |
|
32 |
Reiz Dievs, tērpies zaļās Zemes dzīvības krāsās, nejauši saskrējās ar zaķīti Pelēcīti grāvmalā. Ausainītis mielojās ar dabas piedāvāto augu buķetes klāstu. Tā, zobus šmaukstinot un ausis cilājot, viņa acis apstājās pie daiļi tērptā Dabas Kunga.
Sirmais Vīrs nopētoši sāka tincināt mazo Ļekausi:
-Vai tu maz zini, kas esmu Es?
Zaķītis nedroši nomurmināja:
-Vai Meža māte - dzīvnieku sargātāja? Vai Baltā māte - piena devēja? Vai Zaķu māte - mūsu audžumāte?
-Svētīts tu esi, zaķīti, par šadu atbildi. Jo Māte ir Manas Debesu Ģimenes dziļā aizgādībā. Jo visa Daba ir Manā tērpā apmetusies un iedzīvojusies. Jo visa Baltā barība iztek no Manas Mūžības upes avotiem un piepilda manu bērnu sirdis gan miesā, gan garā.
-Bet ieraugies dziļāk, kas esmu Es. Vai vēlies zināt To?
Zaķbērniņš maz pamazām sāka uztraukties. Viņa ļipiņa spontāni sāka cilāties te augšā, te - lejā:
-Ko gan lai saka? Ko dara?
Uztraukumā viņš sāka cilpot no viena grāvja līdz otram, cerībā kaut ko izdomāt. Kreisajā pusē - jā, vēlos; tad labajā - nē, tomēr ne. Tad atkal kreisajā - nē, tiešām ne. Varbūt tomēr labajā un jā - jā? Jā vai nē? Tik grūti izšķirties. Tas ir kā liktenis, kas piespēlējis man dzīvē ļaunu joku. Tagad tas mani pārbauda. Visa mana turpmākā eksistence ir atkarīga no sniegtās atbildes. Garīgums - tas ir ceļš nezināmajā ar vienvirziena biļeti - tikai turp pie Dieva. Kā rīkoties? Kā? Kā ir pareizāk? Visbeidzot tika izdarīta izvēle. Zaķītis nedroši iesaucās:
-Jā, laikam jā.
Dievs, uzmanīgi vērodams notikušo, darīja zināmu savu Vārdu. Viņš sāka bilst:
-Jā vai nē - tas ir cilvēces mūžsenais jautājums par Gaismu un tumsu, Mani un velnu, Patiesību un maldiem un tā tālāk un tā vēl joprojām. Kā zināt, vai Saule dod gaismu un vai nakts - tumsu? Vai viens nevar nest muļķību, bet otrs - gudrību? Cilvēka prāts allažiņ lēkā no jā uz nē un tad atpakaļ un tā tālāk līdz šobaltdienai. Bet kur esmu es ar savu Es? Es esmu zeltā tērpies Dārgumu Dievs. Manas mutes Gudrības vārdi birst kā dimanta kristāli dārgākie, apsedzot cilvēka ķermeni starojošā debesu Gaismā. Es esmu Vidutājs ar Sirdi vidū. Mans ceļš ir vidusceļš. Daudz ir to, kuri maldās savās garīgajās pastaigās pa kalnu korēm un ielejām, pa ceļa labo un kreiso grāvi, starp austrumiem un rietumiem un tā tālāk un tā vēl joprojām līdz šodienai. Es nesaku - jā un nesaku - nē kā cilvēks teic. Mans Vārds ir negrozāms. Tas nesvārstās. Mans Vārds ir starp abiem - starp vīrieti un sievieti. Kas uzminēs šo Mīklu kādreiz, tas nebūs viņš vai viņa, bet Es. Tas nebūs cilvēks vairs, bet Kaut Kas vairāk gan. Ar to arī nāks apgaismība par Laulību starp vīru un sievu. Tie vairs nekaros savā starpā ik visniecīgāko reizi, bet gan salīgs un būs Dievs - viens Dievs uz visiem par visiem. Ar to būs dzimis Bērns cilvēces prātā un Mīlestība uzplauks ikkatrā nomaļākajā Zemes nostūrī. Un būs Klusums un Miers. Kad būs Tas? To rādīs Laiks.
Zaķītis, pagalam norūpējies, uzdeva vēl tikai vien pēdējo jautājumu Viņam:
-Kā Gaismu man atpazīt sevī, kā Mīlestību man atkal uzbriedināt Tevī?
Dieviņš atbildēja lūk šadi:
-Lec, mīļo zaķīti, lec Upītē krāčainajā. Un nebaidies nekad, lai kur Tā tevi nes. Tik ļaujies Ūdens spēkam. Tas tevi aizvedīs Turp, Kurp vēlies tu. Tik barojies no Ūdens dzīvības. Tā allaž dos tev sātu. Tik vēro un priecājies par brīnišķīgajiem savas dzīves skatiem upmalās. Tur mani draugi arī būs, kas palīdzēs. Tie tevi allaž Mīlestības smaidā Turp pavadīs. Un nekad atpakaļ neatskaties. Kad beigās nonāksi Tur - mūžīgas Dzīvības Okeānā, no Kurienes nācis esi, Es tevi jau gaidīšu uz ūdens virsmas saulē starojošās un laivā vizināšu pa Savas Valstības Ēdenes dārziem
http://www.youtube.com/watch?v=6hMXU-J3AvQ&feature=related |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
