|
|
Burve77 dienasgrāmata
| Ceturtdiena 13-01-2011 02:39 |
|
73 |
Raudātāja un spalvainā mierinātājaViņa sēdēja pie loga un raudāja. Bija jau pieraudājusi veselu spaini, tad saprata, ka vairāk raudāt nevajadzētu, jo spainis varēja iet pāri un apliet Viņu ar pašas asaru jūru. Tad Viņa beidza raudāt. Pie debesīm parādījās Saule, pamirkšķināja Viņai ar staru un noslēpās aiz mākoņa. Viņa pasmaidīja. Tad paņēma spaini un izlēja to pa logu. Zem loga bija puķu dobe, augiem jau tāds sāļums pārāk nevarēja nodarīt pāri.
"Ko tu te rauduļo, labāk iesim uz dīvāna pavāļāties, tu drīkstēsi pakasīt man galvu un tur, aiz auss, kur man vislabāk patīk! kaķe teica, glaužoties Viņai gar kāju.
"Man dažreiz vajag paraudāt, tad es jūtos kā lietusmākonis, tā gan!" Viņa atbildēja.
"Kas tas ir - lietusmākonis? Man nav ne jausmas, kas tā varētu saukties! kaķe vaicāja.
"Lietusmākonis ir gaisā parautas cilvēku asaras. Vismaz man tā šķiet, " Viņa noteica, pilinot uz grīdas pēdējos spainī palikušos ūdens pilienus.
"Kaķi neraud?" kaķe vaicāja, neuzkrītoši raušoties viņai klēpī." Raud gan, dažreiz tā kauc un bļauj, ka ne izturēt, bet par to vēl tev par agru zināt! Viņa smaidot noteica.
"Nu labi, tagad es iešu noskatīties kādu sapņu filmu, bet tu man noliec barību, kad celšos, gribēšu ēst!" kaķe deva rīkojumus un soļoja uz migu pie krāsns. Tur arī tagad guļ! P.S. Bildē viņa jau piecēlusies!
P.P.S Stāstiņš NAV par mani, viss ir labi:)
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
