|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Vucis, 12-01-2011 22:22 |
|
3 |
|
Viņš manā mājā ienāca ar manas labākās draudzenes svētību. "Es viņu zinu, mēs mācījāmies vienā klasē, normāls džex!", tā viņa teica par džeku, ar kuru tepat, oGo, apmainījāmies ar retām vēstulītēm. Tā bija tieši viņas spalvainā ideja paņemt līdzi uz manu dzimšanas dienu. "Ja nepatiks, ak tu mūžs, - nu pasūtīsi tālāk". Tās bija beigas manai rāmajai vientuļnieces dzīvei: kad nācu mājās no darba, viņš jau gaidīja vai nu autobusa pieturā, vai pie mājas stūra. Maisiņā vienmēr bija līdzi kāds kārums bērniem. Bērni bija sajūsmā. ne jau par viņu - par kārumiem. Kamēr gatavoju vakariņas, viņš sēdēja pie virtuves galda un, atspiedis galvu rokā, sapņaini sekoja līdzi katrai manai kustībai. Ik pa brīdim kaut ko nokomentēja, cik ļoti viņam patīk tas vai šitas. "ak dievs! Tev pat piezīmju lapiņas ir sirsniņas formā", viņš sapņaini izdvesa, kad pastiepos pēc papīra un rakstāmā, lai pierakstītu, ka jānopērk šis tas no produktiem. Tai brīdī es sastingu nelabās nojausmās. Un tā viņš sēdēja pie manis katru vakaru, brīžiem jau sagaidīja manā dzīvoklī, jo sīkie bija uzpirkti, bet lielākā problēma bija viņam iestāstīt, ka laiks po-domam un izlikt aiz durvīm. Par laimi, ik pa brīdim viņam uznāca zapoji un viņš ķērās pie telefona. Tā manā mobilajā uzradās telefona numuri ar vārdiem: NECELT, NECELT1, NECELT2... utt, līdz kamēr viņš pārgāja uz smago artilēriju un ķērās pie telefona automātiem. Kādā no tiem rāmajiem "zapoju" vakariem, bez kādas ļaunas nojausmas aizgāju pie miera, līdz mani uzcēla dārdošs troxnis - zapoja laikā viņam bija uznākušas akūtas ilgas pēc manis un, daudz nedomādams, viņš bija ieradies. Pulkstenis rādīja 01.45. Viņš ar dūri sita pie mana dzīvokļa koka durvīm. Gribot parunāties. Pateicu tikai, ka tam ir domāta diena, lai vācas prom un novēlēju labu nakti un aizgāju, tipa, gulēt. Neatstāstīšu visu, kas un kā, bet durvis viņš sita visu nakti, brīžiem skaļi, brīžiem ar kāju, brīžiem uz kāju tepiķīša nosnauda, tad klopēja atkal... pret rītu izsaucu municipāļus. Lieki piebilst, kā šis incidents ietekmēja manu morālo stāju daudzstāvu dzīvojamās mājas kaimiņu acīs. Nolādēju to dienu, kad viņš spēra savu kāju pār manu apartamentu slieksni, jo vajāšana nerimās: viņš sāka apgūt manu "darba" vietu. Brīdināju apsardzi. Darbā viņš ienākt nevarēja, bet viņš sāka mani vaktēt tumšās vietās, kurām garām nācās iet. Turpmāk mājās devos jau apsardzes pavadībā... Bija jautri. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
