Vienaldzība

Šodien gāju pa ielu un ieraudziju večukiņu guļam pie majas stūra... viņa bija mirusi...

Uzdosim katrs sev vienu jautājumu -- cik reizes es piegaju pie guļoša uz ielas cilvēka un pārliecinājos, vai viņam nav vajadzīga palīdzība?

Es sev tādu jautājumu uzdevu...

Mēs visi skrienam pa ielu, neapskatoties apkārt, kas notiek.. mēs redzam cilvēku, guļam ceļmalā un domājam „ai, viņš bomzis, narkomāns, dzērājs... ai, es ļoti steidzos, man nav laika, savādāk es pieietu un paskatītos, kāpēc viņš guļ ielas dubļos un tt..”.

Tagad galvā ienāk cits jautājums -- kā mes varam sevi saukt par cilvēkiem, ja mums vienalga, kas notiek ar citu cilvēku? Cilvēkam ir sirds, dvēsele... bet kur tad tā sirds paliek, kad mēs paejam garam tādam pašam, kam ir sirds?

Mēs izdomājam jaunus ieročus, lai karot viens ar otru... kāmdēļ?! Būsim pacietīgi un paliekam tādi paši vienaldzīgi viens pret otru un ilgi gaidīt nenāksies, vienaldzība arī spēj iznīcināt!

Bet varbūt mums tomēr ir sirdis? Un mēs pagriezīsim galvu pa labi, pa kreisi un painteresēsimies, kas notiek ar blakus stāvošo, sēdošo... ne no viena neprasās būt par Pasules glābēju... ja mes katrs palīdzēsim kaut vienam cilvēkam, ķēdes reakcija atnāks arī pie mums pašiem...

...

Pa ielu ejot, nepazīstams, pretīm ejošais cilvēks Tev uzsmaida, garastavoklis pacēļās, vai ne?...