Ak, būtne jaukā,

Ne velti sirdij manai šķita,

Jau kopš mirkļa tā,

Kad Tevi pamanīju,

Ka kāda stīga Tevī mīt,

Kas manai sirdij skanēt liktu

Skaņu dzidrāku,

Kā avots skan.

Man atliek vien,

Kā cerēt tik uz rītu,

Vai kādu citu rītu,

Kā  būs tas zvaigznēs lemts,

Ka tomēr ļauts man satikt Tevi būs,

Un skropstas Tavas noskūpstīt,

Tās skropstas, kas ik rītu

Liek  laimes trīsās

Sirdi savu sajust pakrūtē,

Kad redzu tās,

Kad  virtuālā vidē šajā ielūkojos es.

To sirdi, kura mieru radīs tikai tad,

Kad stīga tā,

Kas Tevī mīt,

Ļaus skūpstiem maniem,