Atmiņu mirklis.

Pamodos no klusuma un uztrausies sēdus, ieraudzīju, ka ir pusē vienpadsmit. Tā nebija laba zīme. Uzrāvu džinsus un gāju uz virtuvi. Tā bija. Kaķītis uz manu labrītuIzdvesa skaņu kas līdzinājās.. nu grūti pateikt kam. Apsēdos savā vietā pie galda un iemetu plītī vēl pagali malkas. Tas bija mans darbs, kurināt. Man pretī pagrūda auzu putras šķīvīti. Man nekas nav pret putru, bet šorīt vēders vēl gulēja un ēst negribējāsEs pabakstīju ar karoti un nu man gribējās nošņākties. Kaķīts pastūma uz manu pusi kondensētā piena bundžiņu. Tā bija labāka zīme. Uzlēju biezo saldumu un domīgi mērcu karoti iekšā, gudrodams, ko lai izgudro, lai nebūtu jāēd. Bet pelēkzilās acis sekoja katrai manai kustībai un es gaidīju eksploziju.

-Izņem vistu.-viņa teica.

Es izbrīnījos. Vista nav zilonis un viņa spēj to pacelt pati, bet piecēlos un piegāju pie ledusskapja. Paņēmu aiz roktura un vēru vaļā. Bet tas neizdevās, es apstulbu. Saldētava bija aizsalusi pilnīgi. Nju, skaidrs. Tālāk sekoja monologs par nejēgu, kuram trīs mēnešus nevar iestāstīt, ka sen laiks nopirkt ledusskapi ar atsevišķu saldētavu. Sadzīves priekšmets nemaz nebija nez kāds retro variants, es klusībā parēķināju, gadi seši, varbūt astoņi. Tikai neizdevusies konstrukcija. Gribēju ko atrūkt, ka laicīgi jāatsaldē, bet atminējos, ka tikai pāris dienas pagājušas. Es paskatījos acīs. Pelēkzilas un tik bezgala pazīstamas, bija aizvainojuma pilnas. Tās likās satumsušas un miklas. Manī uzvirmoja dziļš aizkustinājums. Es piecēlos un apskāvu kalsnos plecus, piekļāvu sev klāt. Augums trīcēja manās rokās un es jutu šņukstus. Satvēru sejiņu plaukstās un skūpstīju pieri, vaigus un muti. Nebija vērts vienas aizsalušas saldētavas dēļ pārdzīvot. Un tad man ienāca prātā, ka viņai gribējās izrunāties, vienkārši izrunāties ar mani. Pacēlu un nesu uz gultu, noliku spilvenu kaudzē. Nosēdos blakus un manas rokas glāstīja viņas sirmuma skartos matos. Un klusītēm čukstēju

-Meitenīte mana, mana meitenīte.-bet acis skatījās manī un tās bija tādas kā toreiz, kad jūra mums dāvāja dēlu. Viņas rokas apskāva mani un vilka sev blakus. Mana meitenīte...

Izdzeru glāzē palikušo baltvīna malku un aizveru atmiņu, tikai vieglā nostalģija virmo tepat vien gaisā un nezinu ko ar to darīt.