Sniegā vārtoties

Mīļā, tu atvēri logu

Leduspuķēm savanģotu

Aizsalušu, aizmirstu

Mūžībā raugošos

Tu izkausēji ledu

Uz manām krūtīm siltu plaukstu uzliekot,

Tu izlaidi pavasari

Plaukstām savu dvašu mīļi uzpūšot,

Pavasaris kā mīlestība,

Kā uzziedējis ceriņkrūms

Rotājās ar tavām krūtīm

Kailām, maigām, ievainojamām

Un tik skaistām,

Skaistām, jo pumpuri piebrieduši,

Nepacietīgi un alkstoši

Mūsu vasaru gaidot