Mani dzejoļi...

Piparkūku smarža jūtama katrā sniegpārsliņa.

Cilvēku lūgšanas iedegas adventes svecītes liesmā.

Aukstums nespēj ietekmēt karsti mīlošas sirdis.

Vientuļas leduspuķes skumst logos.

Nesen adītie dūraiņi katru rītu gaida roku siltumu.

Ir ziema..

Veidojam pagātnes skaisto atmiņu kolāžas.

Veidojam nākotnes velmju vīzijas.

|Veidojam tīru atvērtuma lidojuma pacelšanas estakādi.

Veidojam nevajadzīgo neaizskaramo otru es.

Veidojam stereotipiem mocītu zemapziņu.

Katrs veidojam sevi ar dažādām metodēm.

Tomēr nepauzaudējot savus būtības dīgļus.

Izmisums?

Izmisums sprēgā.

Katrā cilvēka bērna sirdsapziņa lēkā.

Izmisums saviļņo.

Katrs jūras vilnis basās kājas samīļo.

Izmisums smaida.

Katra klints kāpēja prātu baida.

Izmisums melo.

Katrs vecāku atstātais bērns cerības lolo.

Izmisums aizpilda.

Katra ar vēzi slimā cilvēka sirdi piepilda.

Izmisums, pamani to katrā...

Katrā,kurš Tev nodarīs pāri.