Pasaka " Dvēsele"

Dvēsele patiesībā ir ļoti maza. Tā līdzinās maza bērna pēdiņai, un to ir grūti ir ieraudzīt īpaši tajos brīžos, kad tā saritinās mazā kamoliņā un liekas, ka cilvēkā tā nemīt. Patiesībā dvēsele slēpjas pēdiņas formā tāpēc, ka ir pieaugušam cilvēkam tā kādā brīdī meklē patvērumu pēdās, jo tā ir spēcīga vieta cilvēka organismā, kur ir stiprs kauls, un tas ir vajadzīgs dvēselei, kad viņai ir bail. Un tur tā jūtas kā ierakumā, kurā var paslēpties no uzbrukuma...

Visu pārējo laiku dvēsele ceļo pa organismu un nodarbojas ar dažādiem darbiem. Parasti tā mēģina uzrāpties līdz pašai augšai – galvai un tad apsēžas tur un caur diviem logiem vēro apkārtējo pasauli. Tāpēc arī daudzi cilvēki tic tam, ka acis ir dvēseles spogulis...Dažkārt tie ir meli! Kāds spogulis, ja tie ir logi! Un tajos tā spīd. Maza gaisma, kad tā vēro sev nepazīstamus logus, kuros meklē atblāzmu, bet tad, kad dvēselē mitinās laime, tā spīd, un gaismu var redzēt, ļoti tālu...

Patiesībā tā vienmēr nav kustībā uz augšu. Ir brīži, kad dvēsele apstājusies organisma vidū, mierīga, traģiska un romantiska, un vārdus rakstoša. Labas vai sliktas ir šīs rindkopas - atkarīgs no katra cilvēka paša. Dažkārt ķermeņa iekšienē mēdz būt auksti un sliktas domas var spēlēties cilvēka smadzenēs. Daudzi uzskata, ka šādas izjūtas ir no bada, viņi steidzas ēst. Tad ēdiens - makaroni, mērces un citi labumi - sāk krist virsū, un dvēsele dusmojas...Cilvēkam paliek skumji. Bet lielākoties dvēselei ir labs noskaņojums. Ja tai ir labi un vērojumi pa logiem patīkami un apkārtne ir gaiša, tā dod prieku saimniekam, un tad sāk skanēt dziesma. Apstājies uz sekundi un ieklausies! Dzirdi iekšēju balsi, kas pārtrauc klusumu? Tā ir viņa...:) P.S. Mana parasti dungo : „ Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas, Kā laiks tam smiltis tek caur pirkstiem...”