Pastāsts par Antiņu

Jo agrāk vai vēlāk gudrie brāļi nositīsies. Re, kā visu laiku viens un tas pats: princeses velns nobur, karaļi lūdz palīdzību, valsts meklē pa visu zemi drošākos vīrus, tad seko vēlēšanas Saeimā. Gudrie brāļi sastrīdās, kāpj pa trepēm kalnā un nositas. Visos laikos viens un tas pats. Karalim nav kas palīdz nelaimē, princese ir narkomāne, ārsti ir nevarīgi, karalis liek atvest ekstrasensus: Bierns un Lipsts tēlo dziedniekus, grābj naudu, princese nomirst, un karalis šos pakar. Vienīgi Antiņš paliek dzīvs. Kā tas Antiņš tā paliek dzīvs? Kā viņam tas izdodas? Kas tad viņam ir tāds, ka viņam jāpaliek dzīvam? Un tā vien notiek: karalim vajadzīga palīdzība, princesi nozagusi krievu mafija, karalim vēstneši visā pasaulē, bet - netaurē, rij austeres un dzer vīnus, skatās viģikus, spēlē datorspēles. Kaut kādi gudrie jaut atbrauc - aizstāvji, starpnieki, van der stūli, misionāri (nu jās, nu glābs Latviju), jā, milijons kabatā, naudas smagums velk uz zemi, šļūc atpakaļ uz Eiropu, saka: nav vērts mocīties, saka: kad šī pati izlīgs ar kraukļiem, tad palīdzēsim, krā! Saulcerītes dzīvība, saka, viņas pašas lieta. Paliek tikai Antiņš. Vienmēr Antiņš paliek vainīgais. Antiņa partijā maz biedru. Grūts ir ceļš, kamēr kļūsti par Antiņu: pa ceļam mēs saradojamies ar gudrajiem brāļiem. Un viņi jau nav tik briesmīgi, viņi ir kā visi mēs, mums ir kopīgi radi un akcijas kopīgā firmā. Viņi ir džungļi, kā mūža meži, kuri mums jāizbrien. Bet pa ceļam mēs iemīlamies Bierna meitās, pa ceļam man Lipsts itkā pa jokam sviež ar kokosriekstu, un - man pa galvu. Un es palieku muļķītis, un invalīds. Un visu laiku runā mērkaķi: no visiem skaļruņiem, pie visiem mikrofoniem! TU nojūc. tev ir bailes, čūska tevi piekrāpj, un pantēra seko, krokodīļi pērk Rīgas Jūrmalā vasarnīcas, - jā, tālejošos nolūkos. Tu iestrēgsti, nabadziņ, Bierna rados, un Lipsts tev iedod, aizdod, atdod, sadod naudu (naudiņu vajag). Un viņa frizieris beigās dzen bārdu un pārgriež rīkli. Bet daži izkuļas. Tāpēc, ka pasakas beidzas vienmēr vienādi, pasakām jābeidzās vienmēr vienādi: Antiņš paliek! Paliek vienīgais. (Arī kad Saulcerīte ieķīlā investīciju bankā.) Un, ja tu kaut ko saproti no viņa būšanas, tu vari palikt ar viņu . Tad tev būs labi. Ja ne šodien, tad - rīt, tad debesīs. (Imants Ziedonis)