....

tik dīvainas un reizēm tik neizprotamas ir mūsu – cilvēku dvēseles... dzīvniekiem ir vienkāršāk... viņi zina, ko vēlas... paēst, padzerties, paskriet brīvā vaļā un mīlēt... un tad dzīvnieku dvēseles ir laimīgas... bet cilvēku dvēselēm ar to vien nepietiek... tā pašas nezina, ko tad īsti vēlas... visu laiku kaut ko vēlas un vēlas, un nepārtraukti visu mūžu kaut ko meklē... bet pašas tā īsti neapzinās, ko tad meklē... un, ja arī sastop to savā ceļā, tad bieži vien neatpazīst... šaubās, -„vai tas ir tas, ko es vēlējos?”... un tikai, kad paiet laiks un reizēm pat gadi... tad dvēsele attopas... „jā, tas gan bija tas, ko man vajadzēja”... bet veci cilvēki ne velti saka... „vēju nenoķersi”... tas nāk un iet, un atkal aizvējo... kā gadi pār mums... pār mūsu dvēselēm... kas nekad nezina, ko tad vēlas... tām nepietiek ar to, ka tās ir un ka var mīlēt visu ap sevi... dvēselēm arvien slāpst... pēc kaut kā tāla un nezināma... arvien tās ir ceļā... ceļā... uz kaut ko - nezināmu... cerīgu... lai nepazūd – šī cerība...