?

Prāts ir...zinātne? Un domas varētu būt tehnoloģija mērķu sasniegšanai?

...bet ne par to... gribējās atstāt pēdas. Patiesībā - vienkārši kaut kur pierakstīt. Atļauts arī komentēt.

...ziema..nakts. Pilsēta. Ielu pagaismojums nepilnīgi pilda savas funkcijas. Baltas žurciņas. Ar pelēkzilimelnām acitņām (ne kā parsti albīniem - sarkanām). Es viņas pa vienai sargāju no visiem, no citiem (no cilvēkiem, kas tērpti melnās drēbēs, seju nav - tikai melns, bikšots stāvs zem laternas gaismas) un mūku, slēpjos no visiem glūņām, no visiem, kas šķiet aizdomīgi un vieš neuzticību. Bet neuzticību vieš jebkurš, kurš nokļuvis manā redzeslokā. Žurciņas man uzticas un pašas nāk pie manis patverties no briesmām. Un pēc tam, kad esmu tikusi daudz maz drošībā, es tās mīļās, baltās žurciņas pati nožmiedzu - kailām rokām. Saspiežu, lai kauliņi salūzt, spraužu līķīšus sniegā - lai kaut cik noslēptu tos. Brīžiem, žmiegšanas laikā, pusdzīvie žurciņu ķermenīši pārvēršas par kailiem, plaukstas lieluma, zīdainīšiem. Brīžiem, tie manās rokās pārvēršas par skeletiņiem - žurciņu skeletiņiem vai mazu cilvēciņu skeletiņiem - kā kuru reizi (citreiz pat viss pēc kārtas). Reizēm pusdzīvā baltā žurciņa apķeras ap manu plaukstu tik stipri, ka roka sāp un notirpst - viņa grib izsprukt no mana tvēriena, grib tikt laukā no sniega kupenas, skatās uz mani ar savām lielajām, skaistajām actiņām ar neizpratni pilnu skatienu.... Raudu. Žēl žurciņas - viņas ir tik mīļas! Bet - tā vajag! Viņām pašām labāk, ja viņas nogalinu - kaut vai kailām rokām.

Murgs...vairākkārtējs...pēc tāda var arī pamosties...neatceros, kad es pēdējo reizi esmu atmodusies no murgiem...?