Ha ha ha, stāstiņš par kāzām

Kopeets no http://www.brivamute.lv

Klausoties Raimonda Paula dziesmas vārdos „Tai dienā, ko negaidu es..”, manas domas praktiski uzreiz aizklīst līdz kāzām. Sievietēm gan ir otrādi – precības ir dzīves piepildījums, jaunas ēras sākums, grēcīgās dzīves finiša spurts. Kāzas ir svarīgākas kā biatlona stafete olimpiādē un Dziesmusvētku galā koncerts kopā. Lieki piebilst, ka dzīves galvenā notikuma dēļ dāmas ir gatavas upurēt visu – 9000 latu, veselību un veselo saprātu, draudzību un 10kg svara, lai vēlāk visu zaudēto atgūtu dubultā.

Kāzas pilnībā kļūst sieviešu lieta uzreiz, līdzko izskanējis bildinājums. Līdzīgi kā skolā – par popielas organizēšanu nobalso visi, bet afišu griež un līmē meitenes, izjuzdamas organizatorisko orgasmu. Vistu perēšanas laikā esat čamdījuši? Esat dabūjuši trūkties? Tad nu ziniet – lai kādai rīkošanai klāt ķeras sievietes, aiztikt šajā laikā viņas nedrīkst un ar pašdarbību aizrauties ne tik. Ja līgavainis pēc darba nejauši būs Alfā nopircis sev kāzu uzvalku, viņa priekšā iznirs čūska un kāzu, visticamāk, nebūs vismaz divas nedēļas.

Paskatīsimies, kas tad no šīs femmmmmmmālās dominances beigu beigās iznāk.

Izcilas latviešu kāzas mūsdienu mērcē (nu, pretīgāku apakšvirsrakstu kāds var izdomāt?)

Plānošana.

Te sievietēm vislabākais palīgs ir precieselvee – vieta, kur gluži kā kaķi uz slaukšanas laiku saskrien visas Latvijas līgavas, līgavu māsas, ex-līgavas, tās, kuras būs kādreiz līgavas un arī tās, kuras nekad, nekad tādas nebūs.

Ja precību iemesls nav grūtniecības testa rezultāti, bet, visticamāk, līgavaiņa vājuma brīdis reibuma stāvoklī, šādas kāzas sāk plānot vismaz deviņus mēnešus iepriekš, jo labākās viesu mājas jau ir aizsistas.

Ko aicināt?

Kāzu plānošana sākas ar viesu sarakstu. Tuvākie radi – pats par sevi saprotams, tālākie radi – pēc izjūtas, taču jautrība sākas, kad runa ir par draugiem. Pēkšņi izrādās, ka līgavainim draugu nav, tikai alus brālība, kas dzers, kausies un „tāpat mūsu attiecībām ir tikai traucējuši”.

Padoms līgavainim: Cīnies par kvotām! Šī ir pirmā no kopumā divām iespējām kaut ko ietekmēt. Saki – „Es par viņiem galvoju, sametīs tādu summiņu, ka mēs uz viņiem vēl uzvārīsimies, ne tā, kā ar taviem bedalagām brālēniem un viņu simtupiecdesmit bērniem, kas uz visiem uzdāvinās vienu servīzi un labus vēlējumus teiks.”

Viesu māja.

Vietas izvēle ir nākamais solis, kad saderinātie izplūkušies, salabuši, atkal izplūkušies un beidzot sastādījuši viesu sarakstu. Sieviete nepagurusi ņemas pa internetu, zvanās un nemitīgi dīc jaunlaulenim ekskursiju.

Kas var būt brīnišķīgāks par labi izremontētu, komfortablu viesu māju ar koka apdari? Tur ir mazs, piesmirdis, maucīgs baseiniņš, kamīnzāle ar ragiem, pirts un augšstāvā guļvietas 12 personām, vajadzības gadījumā var izguldīt vēl 48 cilvēkus. Saimnieces vienmēr laipnas.

Viesu mājas vienu no otras var atšķirt pēc nosaukuma. Jemburgas muiža, Ratnieku ķīlis un Pļickas – tie ir populārākie viesu nami – vienmēr aizņemti. Jāmeklē tālāk.

Tālāk – nozīmē tieši to, ko arī nozīmē. 120km tālāk ir pieņemams variantsUpesdzintari. Līdz upei gan metri piecsimt, toties viesus priecēs vecu kapļu un gludekļu kolekcija. (Nu, dabūjāt?)

Padoms vīrietim: Ciet klusu, tavas versijas te nevienu neinteresē!

Ēdināšana un dzirdināšana.

Te viss notiek pēc saimnieces prāta – sākumā nogurdina plānotājus ar mistiskiem sarakstiem, rēķināšanu un beigās nospiež uz standartu – četrpadsmit lati no purna un miers.

Un tagad, bļac, veci, klausies! Te ir tava dzimtene, otrā un pēdējā iespēja kaut ko būtisku ietekmēt kāzu procesā – alkohola izvēle ir pilnīgi tavās rokās. Vari aizrauties, vari mesties šai neprātīgajā ugunsdejā pats ar sevi, saviem sapņiem un neviens tev pretī nerunās, ja vien meitenēm būs vinčuks un kaut kas no saldajiem. Desmit litri uz degunu! Nē, nē, tas ir pārpratums, to pierādīt nav iespējams, taču jāpierāda IR. Tevis izdomāta formula un spēja radīt sievietes prātā sajūtu, ka „Kaznačejskaja” un „Zeļonaja marka” ir kā nagu laka un nagu lakas noņēmējs – tā ir vienīgā panākumu atslēga.

Reliģija.

Līgavas periods ir emocionāli piesātināts – kāzu plānošana aizņem precīzi 100% smadzeņu resursu un stāvoklī, kad katra sīkuma dēļ topošā sievele gandrīz nomirst, attiecībās nemanāmi iezogas Dievs Tēvs ar visu trīsvienīgo svītu. Lai gan, skaudri ņemot, laulības baznīcā ir tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc un zagsā ir sūdīgi – cilvēki atrod sevi sēžot iesvētes mācībā un Evaņģēliski luteriskā baznīca ar Vanagu priekšgalā sveic jaunos kristiešus. Aleluja.

Padoms līgavainim: Ja tu vēl to, draudziņ, nezināji, tava izredzētā ir kristiete no matu galiem līdz pupu galiem. Tas, ka pirms diviem mēnešiem nekas par to neliecināja, ir tikai tavas iedomas. Nekāda padoma nav – iesi pie altāra kā mīļais un būsi kā filmā.

Vedēji un pasākuma vadītāji.

Tie laiki, kad vedēji savas funkcijas pildīja godprātīgi, pēc -bloķēts-datiem, ir pagājuši. Vedēji tomēr vajadzīgi, lai paraksta papīrus un sastāda labu kompāniju mašīnā. Izcilo jautrību pie svētku galda par naudu radīs profesionālu vadītāju pāris ar divi simti sešdesmit piecu kāzu pieredzi jau kopš Hruščova laikiem vai arī debila, hiperaktīva beibe no kāzu aģentūras ar visu aprīkojumu stafetēm.

Padoms līgavainim: Necīnies pret vējdzirnavām! -bloķēts- ir stiprāks par tavu kārava kalpiņu, lai kurš no taviem draugiem tas arī nebūtu. Portālā viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts – atraktīva, komunikabla, latviešu un krievu valodās, jampadracis garantēts. (Jampadracis arī būs, maķ peremaķ.)

Mašīna.

Padoms līgavainim: Īrē limuzīnu par 300 latiem dienā! Īrē, dzirdi? Bļac, kam saku – īrē! Suka, īrē limuzīnu par 300 latiem dienā! Īrē, katram latvietim ir jāīrē limuzīns! Īrē! Limuzīnu! Nanananana… Limuzīnu! Visi tevi apskaudīs un pīpinot sveiks! Es sveiks! Īrē! Bļaģ, īrē! Īrē! Bez limuzīna kāzas nav kāzas! Nespirinies, draudziņ! Trīs sotaki plus pušķošana, nav tik traki! Īrē limuzīnu, kam saku, suka!

(Kāzu diena ir klāt. Līgavainis ir ierauts vāveres ritenī, nekas tur nav glābjams, tāpēc pārmetīsimies uz viesu fronti – paskatīsimies, kā klājas tiem.)

Kopš Latvijā nostabilizējusies viesu namu, piļu, muižu, dzirnavu kultūra, visas kāzas kļuvušas netradicionālas, oriģinālas un vienādas. Kāzu diena ir skaistākā diena mūžā – ja ielūgums uz apgleznota zīda skrandas tevi ir sasniedzis – saturies, būs jāiztur daudz prieku.

Rīts.

Diena sākas ar obligāto sastrīdēšanos ar sievu/mīļāko/draudzeni. Frizūra, puķes, ko ierakstīt apsveikumu kartiņā, kura vēl nav nopirkta – nekas neiet pēc plāna. Beigu beigās attopies pusstundu pirms ceremonijas ar negludinātu, baltu kreklu rokās Statoila tualetē, skujoties. Piecpadsmit minūtes nokavēt – tas nav nekas – ir vērts izbraukt līkumu, savākt draugus, kas neitralizēs skābo vidi mašīnā, iesmērējot sēdekļus ar piena šokolādi.

Baznīca.

Rīta stress dubultojas, sasniedzot dievnamu. Baznīca ir pēdējā vieta, ko tu apmeklē un savu grēcīgo dabu tu no tiesas sāc nožēlot brīdī, kad visi aktīvi sāk kaut ko darīt. Skaidrs nav nekas, bet lēmumi jāpieņem sekundes laikā. Piedalīties vai nepiedalīties krusta mešanas sacensībās? Abos gadījumos sajūta idiotiska, kā maksāt svešu parādu. Krist ceļos vai nekrist? Ar acīm tu esi sameklējis divus viedokļu līderus – vecūkšņus, kuri, kā par spīti, nerīkojas sinhroni – ej nu zini, tas viens nemetas ceļos tāpēc, ka operētā gūža neļauj, vai otrs kļūdās? Paskat, cik dūšīgi krusttēvs dzied, laikam būs ieķēris pirms ceremonijas! A ko pārējie – karaokes meistari, izliekas, ka māk dziesmu, kurai melodiju uz vietas izgudro mācītājs. Starp citu, kas jādara, kad salauž rozi?

Fotografēšanās pie baznīcas.

Te pasākumā kā pumpurs uzplaukst vīrs ar nošļukušām velveta biksēm, brūnu žaketi un neizsīkstošu joku vācelīti. Iepazīsimies! Tas ir fotogrāfs Gunārs. Ja būtu nodzīti mati, tad Ivo. Ja būtu gari, tad Andris. Fotogrāfs un filmētājs vienā personā ir cilvēks, kurš jūtas labi visu laiku, taču, kā izrādās vēlāk, nez kāpēc dzert viņam patīk vienatnē. Nedaudz traucē saule un vējš, lietus un sniegs, raudoši bērni un tas, ka Rihards ar Jurku pazuduši, taču nepaiet ne četrpadsmit minūtes, kad grupas bilde ir gatava. Tagad var doties pie šampanieša, kuram pieskarties nedrīkst, jo priekšā ceļš uz svinību vietu.

Dalīšanās.

Ak, šie jaukie pasākuma vaininieki.. Patiesās rūpēs par viesiem viņi ir nolēmuši neapgrūtināt pārējos ar septiņu tiltu un citu interesanto atrakciju apmeklēšanu – tiek paziņots – „Jūs dodieties izklaidēties uz vietu, kas saucas Lejas Patruboki, tiksimies pēc dažām stundām Upesdzintaros.” Līgava ar līgavaini iespurdz limuzīnā, vedēji nobļauj atbildīgo vārdus, fotogrāfs steidz ievilkt pēdējo dūmu un… …prom ir!

Jaunlaulātie, vedēji un fotogrāfs.

Vedēji ir lieliski. Parūpējušies par patiesiem pārsteigumiem. Ja tiltus jaunlaulātie ir gaidījuši visu savu mūžu, tad maizes ceptuves apmeklējums un podnieka ceplis, pie kura piesiets obligātais zirgs, ir augstākā vedējpāra pilotāža! Un, kas par lieliskiem tantukiem sagaida laulībniekus visās dzirnavās, fon Bīdenberga kaltēs, rijās, alus brūžos, kurpnieku darbnīcās un majonēzes muzejā – viņas par latiem trīsdesmit ir gatavas uzvilkt mugurā jebko, taču, visbiežāk, tas ir Napoleona kostīms. No mutes viņām birst joku pērlīšu virtenes, pašizdomātas kāzu leģendas, ticējumi, mīti, pasakas un teiksmas. Blakus kādreiz bijusi muižas ķērstuve, ko muižnieks aiz greizas sirds licis nojaukt. Tāds drusku skumīgs stāsts, bet nav laika, nav laika – jātriecas uz koku stādīšanu un….

Atvainojiet, pašizdrāšanos.

Vai kādreiz esat savus mazos brāļus un māsas uzrunājuši uz Jūs? Vai Jūs, Juri, bļac, varētu beidzot sakomplektēt vienotā ansamblī savas netīrās zeķes un iesniegt sanumurētas, un cauršūtas automātiskajai hidrotīrīšanai?

Vedēji un pāris savstarpēji pazīstami gadiem, taču ne vienus, ne otrus nemulsina brīdis pie upes, kad vedējtēvs izvelk pergamentu un, neatraujot no tā acis, svinīgā balsī saka – „Dārgie jaunlaulātie, bērnības laipa ir slidena, kam pāri ejot rieksti plīst un atmiņu pīlādži piebrieduši vīnā riet. Un tagad rakstiet uz lapiņas – līgava uz rozā, līgavainis uz zilas, savus bērnības nedarbus un metiet ūdenī, lai mūžīga tiem dusēšana!”

Vai nav īsti svētki? Vēl tikai jāuztrenc līgavainis kokā pēc Trīnes krējuma ķērnes, lai sanāk izcila kāzu filma. Nedaudz jāpagaida, jo kokā vēl sēž līgavainis no cita kāzu stāsta – caur lapām nevar saskatīt – ir vai nav tas pats, kas bija priekšā pie medus sviešanas. Nav zināms, cikos viņš kāps lejā, bet izskatās, ka uz mielastu septiņos paspēt vairs nevar.

Kāzu viesi dodas uz Lejas Patrubokiem.

Lejas Patruboki, kā jau gaidīts, izrādās izcili gleznaina vieta pie ezera, ja pakāpjas uz kalnā novietotas taburetes. Tieši pakalns ir vieta, kuru nākamās 4 stundas lemts apdzīvot laimīgajiem kāziniekiem – organizatori ir rēķinājušies ar to, ka piecpadsmitajā jūlijā būs labs laiks. Pēc pirmās stundas, ko viesi pavada, fotografējoties visdažādākajās kompozīcijās, kas tiem ir vienīgā pieejamā izklaide Lejas Patrubokos, izrādās, organizatori nav rēķinājušies, ka piecpadsmitajā jūlijā laiks būs labs – spīd spoža saule un ir +30 grādi.

Grūti ir sievietēm un bērniem, taču visgrūtāk klājas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – vīriem. Varētu sākt dzert, taču jābrauc. Varētu uzraut pļavā futbolu – sievas kunkstēs par biksēm un labajām kurpēm. Aiz bezdarbības uzvalkos tērptie vīri ir gatavi iet uz tuvējām lauku mājām kaut ko nopizģīt, pakaitināt suņus, nocirst egli, pielaist traktoru, bet nē, veselais saprāts valda pār jūtām – kabatās sabāztām rokām un speķa pīrāgiem aiz vaiga vīri dodas ekspedīcijā uz vieglajām automašīnām. Parkinga stacijā viņus kā negaidīta sēnīšu slimība pārsteidz līgavas māsīca ar kameru – es te vācu video sveicieniņus, pasakiet vienalga ko.

Svinības Upesdzintaros.

Pēc stundām ilgas dirsnēšanas, kā Gagarina kuģis kāzas nosēžas galastacijā. Kad šķīvis saplēsts, par ko visiem ir milzīgs prieks un pāris viesi jau no bada ir nomiruši, ar izsmalcinātu eleganci tiek pasniegts starterītis hujarterītis – Ķīnas puķkāposta dzinums ar Fetas siera pikuci un laša kundzes piesmaku. Lai gan zaļā gaisma dzeršanas maratonam ir dota, prieka no tā pamaz – zinātāji teic, ka kotletes būšot pēc stundas, skeptiķi netic nekam un gatavojas visļaunākajam.

Rūgts, rūgts, rūgts! Visspalgāk skan pasākuma vadītājas Ineses nerātnā balss. Kad lieta nodarīta, kā nāra no dzelmes priekšplānā izpeld pati kultūras nama vadītāja. Viņa apkārusies ar Ķīnas un Turcijas ražojuma atribūtiem – laiks dalīt amatus! Līgavas sargi, pirtnieks, dancmeistars, dakterīte, mikrobiologs, diedelnieks, interneta meistars Youtube jautājumos, jumiķis, muitnieks un bende – gadījumam, ja jānoņem no trases svētku virsdiriģente. Un būs par ko… Par spēlēm un atrakcijām.

Nevienas kāzas kopš 1987.gada nav iztikušas bez iepazīšanās spēles, kurā viesis izvelk lapiņu ar ļoti smieklīgu savas ierašanās izskaidrojumu. Es ierados šeit, lai nozagtu līgavu. Es ierados šeit, lai pasēdētu klēpī pieciem smukiem kungiem. Es ierados šeit, lai atrastu mīļāko. Es ierados šeit, jo gāju uz točku, bet sajaucu debespuses. Humors un satīra, prieki un līksme. Lapiņas un amati sola, ka šīs būs lustīgākās kāzas pasaulē, kur visi kaili uz galda dejos tango, drāzīs mēnessgaismā āzi un aizmigs ar galvu rosolā. Kurš ir aizmidzis ar seju salātos? Kāds atceras tādu gadījumu? Nu? Ir tā noticis? Nenotiks arī šoreiz. Vienmēr klusais līgavas krusttēvs, pārcietis eksekūciju, iebāž lapiņu kabatā un, negaidot tostu, truli sāk dzert. Tostu tik drīz arī nesagaidīt – vēl sešdesmit divus cilvēkus gaida labs joks.

Šī vēl bija tāda maiga priekšspēle. Inese kā bakurētains cietuma uzraugs tūlīt veikli dalīs visus pa pāriem, lai uzsistu īsto jautrību, dejojot ar kluci starp pierēm, salmiņu starp kājām, vai pudeli starp pakaļām. LR pamatlikums – Satversme vēl nav aizliegusi spēli ar banānu. Vīrieši sēž krēslā ar banānu starp kājām. Sievietes uz ceļiem viņiem pretī. Kura sieviete pirmā apēdīs banānu, tie vinnē. Nepieciešams: 5 banāni.(citēts no -bloķēts-)

Banānu spēle ir simbolisks dibens – ja pasākums ir nolaidies tik zemu un domās visi jau gaida čučumuižu, turpmākais var virzīties tikai uz labu. Un tā arī notiek.

Glābējzvans atskan no deju grīdas puses. Sintētiskās klavieres sāk diktēt ritmu, kurš veiksmīgā kārtā sakrīt gan Taurenītim, gan Vaidavai, gan Kaijai. Grupas Lustīgie bambuļi sastāvā ir divi dalībnieki – viņu repertuārs ir tikpat izvērsts kā vestēs iespīlētie vēderi – latviešu, krievu gabali un Alice.

Savu pateicību muzikantiem par dvēseļu glābšanu publika izrāda nekavējoties – dancot raujas kā Dobelis uz tribīni, kā Ignatovičs uz Tambijeva piespēli, kā teļš uz piena spaini. Dejā var laiski iespiest ceļgalu meitieša staklē un ne sūda nebēdāt. Kopš pirmajām mūzikas taktīm jau skaitās legāli neklausīt vakara vadītāju, tāpēc, pat, ja rudā muciņa parādās pie apvāršņa ar slotu, tas vairs nevienu neuztrauc. Kāzas katrs svin pēc saviem ieskatiem. Kāds vienkārši sēž pie galda un ritmā krata kāju, vēl kāds ar Tullamora pudeli iet apgaitā pa teritoriju un ieķērcas paviāna balsī ikreiz, kad ierauga kādu pazīstamu. Sievietes padodas vīna kārdinājumam un klačām, bet sienāži pļavā romantiski sisina, nenojauzdami, ka viņiem par to neviens netaisās maksāt.

Šo idilli uz brīdi izjauc mičošana – rituāls, kur visiem ar parafīnā svaidītām plaukstām jāstāv sirds formā un jāraud, ka viens puisietis mīnusā un viens vīrietis bonusā. Kaut arī vedēji par visām vāverītēm mēģina spēlēt uz jūtām, tas neizdodas – pat vecmāmiņas savas asaras ir atstājušas baznīcā.

Pēc tortes ir pienācis brīdis, kad ādas vākos stiprinātās programmas ietvaros vairs nekas nav jādara. Un, pretēji visiem loģikas likumiem, jo mazāk jādara, jo čaklāk viesi sāk ģenerēt idejas – iespundēt pirtī vedējmāti, kaut kur dabūt palagus, jo jādejo ēģiptiešu dejas, vai arī ar šķiltavām padedzināt kokā grebto uzrakstu Upesdzintari. Un tā līdz rītam, kuru nebūtu slikti sākt ar grēksūdzi un tikai pēc tam brokastu alu.

Morāle.

No kāzām gaida daudz! Kāzās vienmēr visi sasniedz ekstāzi un kulmināciju – visiem ir jautri. Tā ir apziņa, kas ieausta Lielvārdes jostā un padomju laiku bilžu albumā – kods ir starptautisks un visiem labi zināms. Elementāri, Mendelson – ja kāzas nebūtu viena lustīga padarīšana, neviens tādas nerīkotu.

Kāzas rīko! Kāzām aizņemas traukus no kaimiņiem ar solījumu nopirkt vietā, ja kaut kas tiks saplēsts. Kāzām sarunā, lai krusttēvs nokauj teļu – šim pasākumam tiek pieaicināti divi palīgi. Kāzām meklē saimnieces – tās arī būs divas, bet palīdzēs klasesbiedrene ar māsām. Kāzās ēd divos piegājienos, jo visiem pie galda vienlaicīgi vietas nepietiek. Kāzām klapē jaunus solus – šai atrakcijai aiziet divi spaiņi alus. Tie, kuri kāzu rīkošanā netiek iesaistīti tiešā veidā, to jūt un paši meklē iespējas būt noderīgiem – da kaut vai taisot balagānu.

Šeit vietā būtu salīdzinājums ar jebkuru Nacionālā teātra izrādi – tu nekad nepateiksi, ka izrāde ir sūds, ja būsi pielicis kaut mazo, netīro pirkstiņu pie programmiņu drukāšanas.

Tagad neviens kāzas nerīko, kāzas pērk. Pieci, seši, desmit tūkstoši, otrajā dienā visi zina, cik tās kāzas īsti izmaksājušas. Viesi no kāziniekiem ir pārvērtušies kāzu skatītājos un kritiķos, savējie kļūst par svešajiem – Bonaparta dzērāji sastopas pie Hennessy glāzes, kuru, izrādās, nav diez ko stilīgi vienkārši raut līdz dibenam vienā piegājienā – to visiem aizrāda līgavas māte, kura vienu laiku sēdējusi apdrošināšanā – tikai viņa var atļauties tādu riebeklību. Kāzas vairs nav likumsakarīga dzīves epizode, bet korporatīvai jeballītei līdzīga izrāde.

Skaistās importijas filmās kā visu sapņu nervu gals ar šampanieti tiek pielaista vanna – mūsdienu labāko kāzu simbols – nauda izgrūsta, nomazgāties nevar, šampi, kurā tikko sēdēji ar piesvīdušu ceļgala locītavu, aiz laba prāta nedzersi. Sacukurots, nosalis un frigids tu izkāp un apgalvo, ka tas bija labākais brīdis tavā dzīvē.

Pirms pasūtīt šampanieša vannu, vajag ieslēgt veselo saprātu un parēķināt matemātiski pēc visiem zināmās kāzu labuma aprēķina formulas:

Q =x/y

Kur:

Q – kāzu labums (atmosfērās)

x – spontāna iniciatīva (nozagtās tortēs)

y – virs normas iztērētie līdzekļi (Ls)

Jo vairāk lieki iztērētu līdzekļu, jo pretīgākas paliek kāzas.

Par x. Dzirdēts par izcilu novitāti korporatīvo pasākumu scenārijos, kad tizls viesmīlis it kā nejauši sasit dārga dzēriena pudeli, lai sāktos jel kāda lādētu daļiņu kustība. Mums kāzās ir vieglāk – eksistē kaušanās, līgavas zagšana, neangažētu čigānu ierašanās – mūžīgais kāzu dzinējspēks, ja vien to neapslāpē Rundāles pils atmosfēra, joptvaju maķ.

Par y. Ja nu tiešām līgava nomirs bez baložu laišanas debesīs, lai tad viņa pati tos noķer – būs jautrība! Tas gan nav labākais piemērs šim mainīgajam. Daudz precīzāka ir bronzā kalta galda karte pa lats sešdesmit gabalā – viesim, tādu ieraugot, rodas mānīga sajūta, ka nebūs pieklājīgi kotleti paglabāt žaketes kabatā.

Par Q. Atmosfēra ir vienīgais, kas tā pa īstam paliek atmiņā, nevis pudeļu etiķetes, vizītkartes, aproču pogas un suņu frizūras, tomēr kopējam kāzu labumam nepieciešama arī smagā daļa – tāpat, kā mokošas ekskursijas pa Krakovas garlaicīgajiem muzejiem, lai vakarā pa īstam spētu novērtēt rasiņu uz alus kausa.