Parasta rīta stāsts

Šodien aizsprostojās pods. Neiet prom ūdens un viss. Ja aizsprostojas vanna vai
izlietne, tad palīdz “vantūzis”, nezinu pat, kā pareizi šis rīks latviski
jāsauc. Bet ko lai dara ar podu? Te es atcerējos, ka skapī manīju mētājamies
santehniķu trosi. Tiem, kas nezin – būtībā tā ir vienkārša trose, kurai galā ir
rokturis, lai to būtu vienkāršāk griezt. Paņēmu trosi un sāku to stumt podā.
Kautkā grūti gāja, bet tomēr iestūmu visus padsmit metrus. Ūdens prom neiet.
Velku laukā, atpakaļ nāk gandrīz vai grūtāk, nekā iekšā. Izvelku – galā zeķe!
Nobrīnījos, kurš no mājiniekiem būtu tik gudrs, lai zeķi mestu podā… Bet ūdens
joprojām neiet prom! Neko darīt, bāžu atkal trosi podā, kad atskan zvans pie
durvīm. Atveru, tur kaimiņš slapjiem matiem un halātā, prasa, vai es esmu tas
nelietis, kurš viņam zeķi nospēris.
Neko ļaunu nenojauzdams, šis mazgājies dušā, kad saklausījis, ka kaut kur pa
caurulēm kaut kas skrapstinās. Nu neko, šis mazgājas tālāk. Te pēkšņi skatās –
poda vāks paceļas, no tā apakšas izlien kaut kāds nesaprotams verķis, viss
sūdos un matos un vēl visādā drazā, griezdamies šķaida to visu uz sienām un
grīdas, aizlien līdz zeķēm, kas mierīgi mētājas uz grīdas, aizķer vienu un tad
nozūd atpakaļ podā!
p.s. Labi, ka kaimiņš nesēdēja uz poda…

Visas autortiesības ir autoram, kuru diemžēl nezinu. Atnāca pa meilu un nolēmu iepriecināt ar tik jauku pastāstiņu arī jūs :(