Tos, kuri atsakās riskēt un augt, aprij dzīve.Risks Divas sēklas gulēja blakus auglīgajā pavasara augsnē. Pirmā sēkla teica: Es gribu augt! Es gribu sūtīt savas saknes dziļi augsnē zem sevis un dzīt asnus cauri zemes garozai virs manis... Es vēlos attīt savus maigos pumpurus kā karogus, lai paziņotu par pavasara atnākšanu... Es vēlos izjust savā sejā saules siltumu un rīta rasas svētību uz savām ziedlapām! Un tā viņa auga. Otrā sēkla teica: -Es baidos. Ja es sūtīšu savas saknes zemē zem sevis, es nezinu, ko satikšu tumsā. Ja es mēģināšu tikt cauri smagajai augsnei virs manis, es varu ievainot savus maigos asnus... un ko tad, ja es atvēršu savus pumpurus un kāds gliemezis tos apēdīs? Un, ja es atvēršu savus ziedus, mazs bērns var mani izraut no zemes. Nē, būs labāk, ja es pagaidīšu, līdz viss būs droši. Un tā viņa gaidīja. Kāda vista kašņājās pavasara augsnē un meklēja ēdamo. Viņa atrada gaidošo sēklu un nekavējoties to aprija. STĀSTA MORĀLE Tos, kuri atsakās riskēt un augt, aprij dzīve. PetijaHensena |
