Pamestie

Suņus pamet sniegā un aukstumā, jo cilvēki var gādāt tikai paši par sevi. Tas tik sīkums, ka suņi reāli paglābuši cilvēku no nāves. Par suņiem kādu pusgadu krenķējas tik viens tā izmantotājs. Tad, kad viņš beidzot saņemas vest suņus mājās, viņam nejauši izpalīdz cits, kura dzīvību suņi glābuši, jo jāizpilda bērna iedomas, ne paša. Dzīvi palikušie, bet uzticīgie suņi tiek vesti mājās.

Tāda ir cilvēka daba. Pamest vajag. Citu jāpamet. Nav nemaz jāgaida tas ragaviņu laiks mūža nogalē. Citi pamet daudz ātrāk. Ne tikai tad, kad vairs neko nevar dabūt no pametamā.

Brīnums paliek brīnumsvecītē. Svecītes brīnums ir skaists. Liels. Gaišs. Dzirkstošs. Līdz nākamajam brīnumsvecīšu laikam. Citā laikā cilvēks to nepamana. Tikai pamet. Gānās par pametējiem. Gānās par pamestajiem. Tāda ir cilvēka daba. Kamēr pašus pametīs. Kamēr par pašiem gānīsies.