Vecajam zēnam Brehtam bija taisnība!

“Jel rādi man ceļu uz nākamo viskija bāru, un nevaicā, kālabad, nē, nevaicā, kālabad, tāpēc, ka mums tas jāatrod, ja ne, mēs nosprāgsim, nu taisni nosprāgsim,” tā ātro paģiru mākta krogusbrāļa traģisko dilemmu paudis Bertolds Brehts dziesmā Alabama song, ko iemūžinājuši tādi lieli ninnātāji kā Džims Morisons un Deivids Bovijs.

Ninna un ninnētāji allaž bijis pateicīgs temats pēlējiem un joku plēsējiem, pārpratumi ninnāšanas dēļ notikuši vienmēr. Tā jau Bībele atzīmē, ka pat tik cienījams patriarhs kā Noass ninnas dēļ piemirsa pieklājību un atklāja savu “nešķīstību” publiskai apskatei. Taču neviens no šiem noliedzējiem un zobgaļiem nekad nav pamatoti izskaidrojis, kāpēc ļautiņi ninnā.

Šo tukšo tirgus nišu tagad aizpildīs mūsu biļetens “NinnātPrieks”. Tas:

jūs iepazīstinās ar ninnāšanas tradīcijām;

vēstīs jums par ninnāšanas priekiem un bēdām;

stāstīs par lieliem ninnātājiem un publicēs patiesus vai ne tik patiesus, bet visnotaļ pamācošus atgadījumus iz viņu dzīves;

turklāt apskaidros, kā ātrāk un lētāk sasniegt nepieciešamo reibuma pakāpi, kā nākamajā dienā izvairīties no paģirām.

Ninnātpriekam arvien bijuši savi iemesli.

Cilvēku sabiedrībā ninnai ir noteiktas funkcijas. Visupirms ninna pilda sabiedriskā kultūras pasākumu organizētāja pienākumus. Zināms, ka ļautiņi dalās neninnātājos, ninnātājos un bezjēgas ninnātājos, turklāt neninnātāju tāpat kā bezjēgas ninnātāju nav daudz—attiecīgi procenti 3 vai 4, tātad apmēram 96 procentus veido ninnātāji, t.i.,cilvēki, kas šad un tad vairāk vai mazāk iedzer, ģimenes saiešanās un svētkos, kā arī oficiālos pasākumos, kad neninnāt gluži vienkārši nevar, tas nav nedz koleģiāli, nedz pieklājīgi, jo ninnāšanas tradīcijas ir vecas kā pasaule, un piedauzīgs ir tas ļautiņš, kas stājas tām pretim. Vai Dons Kihots uzvarēja vējdzirnavas?

Bez tam ninnāšanai vienmēr bijis sakars ar tā saukto “gara pacilāšanas ”funkciju. Latvju ninnāšanas etiķete prasīja, lai krogi arvienu atrastos blakus baznīcai; noteikti tālab, lai stiprināti garā, baznīcēni pēcāk stiprinātos arī miesā. Liecība tam, ka šāds spēcinājums bijis ļoti nepieciešams, ronams G.Merķela “Latviešos”. Viņš raksta, ka Vidzemē dzer visi bez izņēmuma, vīri, sievas, pat mazi bērni. Kā iemeslu šai ligai Merķelis min neciešamos dzīves apstākļus un bezcerību, ko neiespēj kliedēt nekādi svētie vārdi. Arī romantiķu sacerējumos ninna atzīta par avotu, kurā apslīkst visas bēdas, līdz ar to arī ninnāšana saukta par savveida optimisma un prieka izpausmi. Tā, piemēram, Deivida Bovija dziesmā “No stacijas stacijā” rindu: “Dzer, dzer, tukšo glāzi, tukšu augstu cel!” kritiķi saistīja ar Bo pārplūstošo dzīveskāri. Kāda maldīšanās!

Taču ninnai piedēvēta arī negatīva, t.i., pazudināšanas, funkcija. Ninna ir velna dzira dzira, kas saēd cilvēku no ir iekšpuses, ir no ārpuses—kā miesu, tā garu. Biedinošs piemērs ir Aleksandrs Lielais, ko pašā spēku plaukumā noveda kapā aknu ciroze.

Tomēr, neņemot vērā sekas, izslāpuši ļaudis turpina taujāt ceļu uz nākamo bāru. Lasiet visu par ninnu, ninnātājiem un ninnāšanu biļetenā “NinnātPrieks”!