Deja...

Dažkārt, lai dejotu, kustētos un izjustu, nav obligāti jāuzaicina partneris vai partnere... Deja ir izjūtu izpausme, kas tiek pavadīta ar noteiktu ritmu. Šim ritmam ir jābūt tevī, un tad ar savu skatienu tu vari to nodot partnerim, bet pamats ir sajūtas, ko katrs no mums izjūt. Var perfekti apgūt dejas soļus, bet ,atskanot mūzikai un uzsākot soli, viss būs lieliski, izņemot vienu, ja nebūs sirds ritmi saskaņoti , tad tās būs kustības pēc noteiktas klišejas....

Ritms rada noskaņu....Daudziem tā nepatīk, jo mēdz pārsteigt....Un tikai daži izjūt gadsimtu būtības skaņas, kas parādās kustībās....

Eņģeļu deja – to cilvēki dejo reti, bet, ja to vienreiz mūžā ar kādu esi nodejojusi/is, aizmirst to ir grūti... Katram tā ir sava....

Eņģelis parādās tad, kad mēs to vismazāk gaidām... un tad sekunžu laikā viss apkārt sāk starot gaisma, to redz tikai tie, kas dejo ar sirdi... Pārējie apstājas un skatās. Un dejotāju rokas ir tik plastiskas, ka jebkurš scenogrāfs to nevar iestudēt, jo tas nāk no sirds...Šajās kustībās ir jūtams gadsimts, ko manto katrs no senčiem...

Šeit liela loma ir uzticībai un paļāvībai uz otru..... „Es biju uzticīgs,” – viņš teica man.

„ Tavs Eņģelis,”- sacīja balss no klusuma...

Tik katram vajadzīgs ir neprātīgs Eņģelis, lai dejas laikā paceļ spārnos...Viņš top par dejas neredzamo patronu un aizdzen prom skumjas....Un neziņa valda katrā no mums, vai ar deju mēs sajutīsim otru...

„Protams, jo vēl zvaigžņu daudz, ko paņemt rokās,” klusi čukst Eņģelis.

Dejas grīda... ir aplis, ko pārveidojam jaukā sejā, kad uzsākam mēs deju...

Mēs bijām uzticīgi un nedomājām daudz...Sapņojām, lai nebeidz skanēt sirdis mūsu, kad dzirdam vēju laukā skaļā...Jo zinājām no mazotnes, ka dejot spēsim, tas nāk no mūsu sirdīm un vecāku sapņiem par nākotni.

„Tu nenosodi mūs,” - teica deju pāris.