Ak nabadziņš...

Sieviete pamostas nakts vidū un ierauga, ka viņas vīrs neatrodas viņai blakus gultā. Viņa uzvelk savu halātu un dodas lejā meklēt viņu. Sieva ierauga, ka viņas vīrs sēž pie virtuves galda ar kafijas tasi rokās. Viņš šķiet aizdomājies un skatās uz sienu un pēkšņi noslauka asaras.

"Kas par lietu, dārgais?" viņa jautā. "Kāpēc tu esi šeit nakts vidū?"

Vīrs paskatās uz viņu un saka. "Vai tu atceries kā pirms 20 gadiem mēs iepazināmies un tev bija tikai 17?"

Sieva klusībā nodomā cik viņas vīrs ir gādīgs un jūtīgs. "Jā, es atceros!" viņa atbild.

Vīrs ietur nelielu pauzi un turpina, taču vārdi nenāk viegli. "Vai tu atceries, kā tavs tēvs mūs pieķēra aizmugurējā sēdeklī manā automašīnā?"

"Jā, arī to es atceros!" viņa nosaka un apsēžas uz krēsla, kurš atrodas vīram blakus.

Vīrs turpina... "Vai atceries to, kā viņš uz mani tēmēja ar šaujamo un teica - Vai nu tu precēsi manu meitu, vai sēdēsi cietumā 20 gadus-"

"Es atceros arī to!" viņa klusi atbild.

Viņš noslauka vēl vienu asaru un ar grūtībām saka. "Es šodien tiktu atbrīvots!"