Meža stāsts...

Tā reiz notika ar Valdu....

- Laikam esmu apmaldījusies – domāja Valda, gribēju iet pa īsāko ceļu, bet izdarīju kļūdainu aprēķinu, kas man kā ģeologam nav piedodams.

Aiz muguras nolūza zars. Viņa uztraukti pagriezās. Nepatīkama izskata tēls skatījās uz viņu ar ieroci rokās. Vīrieša skatiens nepatika Valdai.

- Apmaldījos, mierīgā balss tembrā teica viņa, parādot izmežģīto potīti.

- Tie bija jūs kolēģi, kas vakar aizbrauca uz upēs otru pusi? - Jautāja viņš tūvojoties.

- Jā, mani.

- Skaidrs,- teica vīrietis un pacēla Valdu uzlikdams sev uz pleca.

- Kurp iesim? – bailīgi pajautāja viņa.

- Šeit nav tālu, - čukstēja viņš.

Drīz aiz bērziem parādījās koka celtne. Pienākot tuvāk bija redzams neliels lievenis un krēsls pie tā. Ieejot mājā, viņš nosēdināja Valdu uz gultas, kas bija noklāta ar dzīvnieku ādām.

- Jūs šeit esat viens? Kas jūs esat? – satinoties, iedomātā kamolā jautāja viņa.

- Kas ar kāju? – neatbildot uz jautājumu, viņš nolaidās uz ceļiem.

- Nezinu, bet sāp, - virzoties uz gultas malu atbildēja Valda, - Kas jūs esat?

- Es esmu Dievturis[1]- viņš piecēlās, jo saprata, ka viņa baidās.

Šāda atbilde nedaudz nomierināja Valdu. Viņa apskatīja istabu: zemi griesti, vidū koka galds, krievu krāns un stūros piekārti dažādi augi, no tiem nāca patīkama smarža. Pie sienas satelīttelefons un rācija.

Viņš izvilka no krāsns dvielī ietītu maizi, sagrieza to lielās šķēlēs un no cita vīstokļa izņēma, ko līdzīgu vītinātai gaļai.

- Paēd, bet es pa to laiku sazināšos ar tavējiem, lai neuztraucas.

- Nāksies jums kādu brīdi palikt šeit, jo jūsu kolēģi tikai pēc pāris dienām brauks atpakaļ- teica viņš. Viņa to nedzirdēja, jo bija ielaidusies dziļā miega.

No rīta Valdu pamodināja saules stars, kas bija ienācis caur mazo istabas logu. Pagriezdama galvu ieraudzīja vakardienas glābēju. Viņš vairs nelikās tik neglīts kā vakar. Dienas gaismā vēl varēja redzēt, jaunības pazīmes. Vienkārši puisis, kas iemidzis no no guruma. Uzmanīgi, lai nepamodinātu viņu Valda izgāja no mājas. Skaistā priežu jūra bija ielenkusi viņu. Valda piecēlās uz pirkstu galiņiem un ievilka pirmo svaigo rīta elpu, šo gaisu nevarēja salīdzināt ar pilsētas.

Viņas uzmanību pievērsa ūdens skaņa. Aizejot līdz mājas stūrim viņa ieraudzīja, strautu, kas tecēja zem liela laukakmeņa un ieplūda mākslīgajā dīķī. Valda nolaidās pie strauta, apsēdās un paskatījās ūdens spogulī , kurā redzēja netīru seju. Viņa skaļi smējās. Valda izģērbās līdz viduklim un ar lielu patiku mazgāja nost vakardienas smagumu un netīrumus.

Berzējot no sejas nost netīrumus, atverot acis, viņa ieraudzīja, ka pie dīķa stāv jaunais paziņa. Viņš ar lielu interesi vēroja Valdu.

Viņa piecēlās. Viņš, neatraujot skatienu kā zemē iedzīts, skatījās uz viņas ar ūdens pilītēm apskautām krūtīm.

- Vēl akls paliksi, - paņemot saujā ūdeni viņa pasvieda to uz viņa pusi, ko stāvi kā sāls stabs?!

- Kāpēc tu tā darīji? - jautāja viņš. Puisis nolaida acis un ātrā soli devas uz mājas pusi. Viņam nopakaļ bija dzirdami viņas smiekli. Atgriezdamās istabā un ieraudzījusi, ka pie sienas nav ieroča, viņa atkal skaļi smējās.

- Puika, aizbēga!

Visu dienu nezinādama, ko iesākt viņa garlaikojās un gaidīja viņu.

Vakaram tuvojoties, iekurināja krāsni un no tā ko varēja atrast pagatavoja vakariņas, tad vienkārši iemiga

Dzirdot, kā klusām atvērās durvis, viņas acis bija vaļā... Viņš noņēma no pleca ieroci. Klusiņām spēra soļus pie galda un iededza lampu. Izņēma no krāsns vakariņas un tad uzmanīgi sāka ēst. Paēdis novāca galdu un apsēdies ar muguru pret Valdu sāka, rakstīt no azotes izvilktajā kladē.

Viņa ar nožēlu skatījās uz viņu.

- Mežonis, - ar dusmām nodomāja Valda.

Atmiņas par to, kā viņš no rīta skatījās uz viņu nedeva iespēju viņai aizmigt. Valda nespēja aizmirst, kā viņš skatījās uz viņu...

Beidzot viņš nodzēsa gaismu un noslēpdams kladi atvilktnē nogulās blakus viņai. Valda lēnām bez steigas tuvojās viņam , lai noglāstītu, bet viņš noķerdams roku, piespieda to pie savām lūpām, un veltīja mīļus vārdus, kas nebija saprotami. Tumsā viņa dzirdēja puiša straujo sirds ritmu un smago elpu. Un tad Valda sajuta, ka skūpstu straume pārklāj viņas lūpas, pieri, ausu ļipiņas, kaklu, plecus un krūtis.

- Kāds tu esi maigs, - viņa čukstēja , zaudējot laika izjūtu viņa apskāvienā.

- Tu esi mana laime, - viņas lūpas šie vārdi ieguva vēl lielāku nozīmi...

- Tu pati esi laime! – neierobežota kaisle pārņēma viņus....

No rīta Valda pamodās vēlu. Viņa blakus nebija. Viņa pārlaida skatienu istabai arī ieroča nebija.

Atkal aizmucis! - pasmaidīja viņa.

Laikam tuvojošās mašīnas skaņas bija viņu pamodinājušas, un likušas ātri saģērbties. Atvērdama atvilki viņa, paņēma kladi un uzrakstīja:” Tevi aizmirst nevarēšu. Tu vienmēr paliksi manā sirdī!”

Caur mašīnas aizmugurējo logu Valda skatījās kā attālinās māja, kurā viņai bija tik mierīgi un mīļi. Un viņi abi bija tik laimīgi, jo piederēja viens otram, bet dvēselē sakāpa dīvainas skumjas, asaras sastinga acīs...Tā parsti notiek, ja zaudējam to, ko negribam pazaudēt!

[1] Dievturi ir latviešu senās dievestības un tās atjaunojuma – dievturības kopēji, tās garīgo vērtību uzturētāji un sargi modernos laikos. Dievturi ir Dieva, Māras un Laimes turētāji un daudzinātāji, kas cenšas dzīvot dievāju dzīvi pēc latviešu senā dievestībā izveidotā Dieva padoma un tikumiem.