|
Lai cik stipri šodien sala man, Vien prātā melodija viena skan. Par satikšanās prieku bezgalīgo Un sniegu, kas zem kājām, džinskstošo. Nevelti sniegā pēdas atstājam Un pārāk skaļus vārdus runājam. Sakām vispirms un pēc tam domājam, Bet to, ko jūtam pateikt nespējam... Es šodien biju, kur rīt nebūšu.. Bet rītdien tur, kur vakar nebiju. Tas jāatlaiž, kas vēlas projām iet, Tik skumjas nezin kādēļ nepāriet... Vai kādreiz atļauties var nedomāt Un kāda cita laimi iznomāt? Bet minūte jau lieka iztērēta, Un doma palikusi neizteikta. |
