|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 13-12-2010 09:14 |
|
2 76 |
Tu jautā: Kāpēc? Tādus jautājumus dzīve ļauj uzdot tikai bērniem. Daudz produktīvāks ir jautājums: Kāpēc ne?
Tu man jautā: Kāpēc Tu tā dari? Nejautā tā par lielām un nopietnām lietām, jo uz šo jautājumu MAN NAV atbildes, kas varētu apmierināt TEVI.
Tu patiesi gribi zināt?
Tad apstājies un ieklausies SAVĀ dvēselē. Tur būs atbilde, kas nepieciešama TEV. Tā ir TEVĪ pašā. Varbūt Tu neproti sarunāties ar savu dvēseli? Tad mācies, jo tikai tā Tu izdzīvosi. Dzīve ir piņķerīga padarīšana, Tev vienmēr būs nepieciešams draugs, lai šajā ceļojumā neapmaldītos. Tu PATS esi šis draugs. Ļoti uzticams un drošs. Meklēdams kādus ļautiņus, kas Tevi varētu vākt, Tu tikai bezjēdzīgi izšķiedīsi spēkus. Ja kāds nepārvarami vēlas vākt Tevi, bēdz ĀTRI un ļoti TĀLU.
Esi pamanījis, ka dzīvnieki mēdz gulēt, cieši saspiedušies kopā? Viņi ir izjutuši, ka tā ir siltāk. Esmu nonācis pretrunā ar iepriekš sacīto? Nē. Viņi ļaujas tam, kas vairo viņu labsajūtu un mieru. Paskaties uz diviem kaķēniem, kas šādi guļ no rīta, kad Tev jādodas uz darbu! Viņu attiecības ir līdzvērtīgas. Sentimentāli? Nē.
Ļoti līdzīgas ir tās attiecības, kurām jāvalda starp Tevi un Tavu dvēseli. Pilnīgi droši var sacīt, ka tām jābūt daudz dziļākām un emocionāli ciešākām nekā šiem kaķēniem, jo tie var piecelties un doties katrs savās gaitās, bet dvēsele nedrīkst palikt viena.
Daži šo dvēseli sauc par iekšējo bērnu, kas mīt katrā no mums, jo mēs taču nākam no savas bērnības. Kāds Tev saka, ka ir jāiet uz priekšu un nav jādzīvo bērnībā? Uzmanies! Tev IR jāiet uz priekšu, bet neaizmirsti ceļmalā šo mazo zēnu vai meiteni! Nevairo pamesto bērnu skaitu!
Tu smejies brīžos, kad īstenībā būtu jāraud? Tavi joki ir neatbilstoši situācijai? Varbūt tieši pretēji - Tu esi uzlicis cienījama un nīgra pilsoņa masku, jo jūties ļoti nedrošs? Tu jūties neērti šajā pasaulē, gluži kā niecība... Tev kauns no sevis... Kādēļ?
Kaut kad ļoti sen, kad biji vēl bērns, kāds nelaimīgais Tev ir licis tā justies. Bet tā nav taisnība. Tu esi īpašs. Nav neviena tāda kā Tu. Tu esi tā vērts, lai sevi samīļotu un apkamptu ik dienas. Siltums, kas nāks no Tevis paša, būs atbruņojošs, un Tev nebūs jāizliekas. Elizabete Rūzvelta ir teikusi, ka neviens nevar likt mums justies mazvērtīgiem, ja mēs to neļaujam. Bet šī neļaušana ir iespējama tikai tad, ja mēs ieklausāmies savā dvēselē. Tā nav loģiskā prāta vai fiziskā spēka, bet gan trauslās dvēseles joma.
Draudzēties ar savu dvēseli un to uzklausīt ir jāmācās visu mūžu, jo Tu taču negribi dzīvot ar akmenscietu sirdi, vai ne? Tā sāp un spiež.
Dalīties ar savu dvēseli tās vajadzībās ir grūti? Jā, protams, bet no akmens veidotā sirds ar savām asajām un nelīdzenajām malām var radīt dziļas un nedzīstošas brūces, un tad Tev būs vēl grūtāk. Tavas sāpes kļūs tik lielas, ka to šķietamajai remdēšanai Tu sāksi plēst brūces citu dvēselēs.
Ja uz ceļa, pa kuru esi gājis, paliek ievainotie, tad ir pēdējais brīdis meklēt savu dvēseli... Ja nepieciešams, meties rāpus. Pat tad, ja Tev mugurā jaunais BOSS uzvalks. Iespējams, ka Tava dvēsele ir iekritusi dziļajā, dubļainajā grāvī. Kāp iekšā! Tas nekas, ka Tev kājās jaunās LLOYD kurpes. Tas viss ir nieki. Kad būsi kopā ar savu dvēseli, Tu nopirksi jaunu, daudz labāku apģērbu un apavus.
Nav tādas metodes, kas būtu pazemojoša savas dvēseles meklēšanai. Tu būsi veicis vienīgo patieso varoņdarbu, kuru ir vērts atcerēties un pieminēt, jo nav daudz ļaužu šajā pasaulē, kas to ir spējuši. Tie ir tie, kuru vārdus parasti izrunā ar cieņu.
Visapkārt valda tik liels izmisums? Tie ir dvēseles pazaudējušie ļaudis, kas moka sevi un citus...
Tu baidies būt atvērts, jo kāds no tiem var Tevi ievainot? Ak, jā. Tā noteikti būs. Laiku pa laikam. Bet, aizslēgdams sevi, Tu vari pazaudēt draugu uz mūžiem. Vai arī nekad nekļūt par draugu cilvēkam, kas būtu varējis Tevi bagātināt. Bailes iznīcina.
Baumās neklausies, jo tās ir to ļaužu sāpes, kas šīs baumas izplata. Kādēļ Tev palīdzēt citiem vairot viņu sāpes??? Labāk ej pie savas sirds, draudzējies un labi parūpējies par to! Tici man - drīz to izjutīs arī tie, kurus Tu mīli!
Tev šķiet, ka esmu uzrakstījis nesaprotamus murgus?
Tad Tev jālasa viss no sākuma!
Ha, es jau teicu, ka MAN NAV atbildes, kas varētu apmierināt TEVI...
Pagaidi! Tu sadusmojies? Varbūt jūti ko citu? Kurš no Tev ļoti svarīgajiem cilvēkiem ir licis justies tā, kā jūties tagad? Negribi aiziet pie viņa un parunāties? Tu jau mēģināji, bet neizdevās? Runā savās domās, nenosūtītā vēstulē... Blēņas, Tu saki? Ai, nu nestrīdies ar mani tik daudz!!! Man vienalga, ko dari Tu, bet Tava dvēsele ir nosalusi ... Atrodi tai kādu siltu segu! Tādu mīkstu, mīkstu!
Esi sasprindzis? Atslābinies un elpo dziļi, jo šī vēstule nav rakstīta Tev. Kam tad? Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tu to tomēr izlasīji? Eh, tā jau es domāju ... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
