Dienasgrāmatas (blogi)

fifty_fifty, 09-12-2010 12:23		2 80
Šorīt atcerējos, ka tas, kas iedvesmo, tevi arī vada un sargā. Rīts burvīgs, par ko stāsta arī citi stāstnieki, un tā kā braukt šādos apstākļos patīk, bet pate pie stūres jūtos nedroši - ar visu kafijas krūzi izdomāju aiziet līdz mašīnītei. Nu i pasēdēju: mašīnas salons tumšs, jo sniega sega nosegusi visu auto, smaržo kafijas aromāts, ierūcināju motorīti, negribīgi, bet iedziedājās mans auto. Pasildot to nosalušo, dadzēru kafiju un ...izdomāju, kā būtu, ja būtu - ātri! Bija ātri, bija reveranss - starp mājas stūri un auto: žurnālu Ieva, kuru vakar nopirkusi atstāju mašīnā, var mierīgi novietot. Tā kā izdomāju, ka jokot man laikam nevajadzētu, atgriežoties pie pirmā teikuma, zvans draugam: gribu tādu traku ziemas skrējienu pa meža ceļiem, neprasi kāpēc! Neaizmirstu nekad, kā tas izskatīsies no ārpuses, bet manī pašā: nedaudz papluinīs asins ritējumu, varbūt kaut kas notiks - bet tas būs to vērts, Jo zinu, ka braucējs spējīgs uz vislielāko trakumu, bet es ziemā braucēja nekāda. Un man pieder brīvība smaidīt - pat vissmagākajos izaicinājumos. Eju gatavoties spēlei!

Komentāri

GANGA8: A es visos laika apstākļos ļauju sevi vest, kas nozīmē, ka pati nestūrēju.

2010-12-09 12:31

fifty_fifty: GANGA8, nezinu vai sapratīsi mani, bet man ļļļoti patīk stūrēt......tikai ziemas - sniega daudzumā - uzticos profiņiem :) Un brauciens - bija to vērts. Atbraucot tā vēl īsti nesapratu - vai man labāk patika skatīties uz priekšu vai vērot tās sniega vērpetes aiz auto: vispār jau abi labi!

2010-12-09 15:57

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.