Dienasgrāmatas (blogi)

8.decembris. trīspadsmitā ziemas diena.

Pērn pirmais īstais sniegs uzsniga 13. decembrī un noturējās līdz pavasarim. Šogad sniegā dzīvojam jau praktiski divas nedēļas, un lai kā arī negaidītu, šajā laikā nav bijis pat ne viens atkusnis. Bet šorīt pamodos ar tādu kā dīvainu noskaņu, it kā būtu kas jauns. Bet tas jaunais bija sniegs, kas pa nakti bija sasnidzis tik bagātīgi, ka nevarēju acis atraut no loga. Bet termometrs svārstās ap -3 grādiem. Saģērbos, paņēmu fotoaparātu un gāju uz Riežupes tilta pusi. Agrāk šis ceļš bija visai apdzīvots. Šurpu turpu šaudījās maņģeniešu mašīnas, pa laikam nobrauca kāds greiders, un dzīve šeit kūsāja itin aši. Tagad tā vairs nav. Ceļš stāv piesnidzis un tikai zaķu vai lapsu pēdu iezīmēts. Jo raugi: tilts tika atzīts par avārijas stāvoklī esošu un cilvēka dzīvībai bīstamu un tāpēc ceļš tā abās pusēs ir pārrakts un nosprostots ar dzelzsbetona bluķiem . Aivars zina stāstīt, ka Kurzemes katla laikā vācieši šitā esot nosprostojuši ne tikai Riežupi vien, bet, redz, arī tas nav līdzējis. Un kā dzīvs piemērs esmu es pats, kas pārrāpjas pāri visām barjerām un stāv uz šā it kā brūkošā tilta, un spļauj tieši ūdenī. Otrpus tiltam upes līcī ir skaista atpūtas vieta ar jauku nojumīti un galdu ar soliem. Tagad tas stāv tukšs un pamests, jo mežvaldieši tam vairs netiek klāt, bet maņģeniešiem pašiem tādu upīšu, līcīšu un meža pļaviņu ir gana diezgan. Nu tā viš i! Avīzes zina stāstīt, ka kādreiz tikšot būvēts skaists jauns tilts, kur būve izmaksāšot vismaz 300000 latu, bet tādas naudas mums jau nekad nebūs. Tāpēc pagasts vismaz nopircis projektu par 30000 latiem, uz ko ziemas aukstajos un tumšajos vakaros paskatīties un pasapņot par jaukākiem laikiem. Nu apmēram tā. Pastaiga ir bijusi jauka un veselīga. Un pat derīga cilvēka garīgai attīstībai lai saprastu, ka pirkt projektu ir tieši 10 reizes izdevīgāk nekā pašu tiltu. Ne vārda nepateicu ne par zīlītēm, ne garastītēm, ne sīļiem, ne dzilnīšiem, ne kādiem citiem putneļiem, jo, lūk, viņiem ir spārni un tilti nav vajadzīgi.