Kāpēc mēs tā darām?

Mēs sakām "Paldies par to, ka Tu esi" tad, kad nespējam pateikt "Es Tevi mīlu".
Mēs sakām "Man nav kā dēļ dzīvot" brīžos, kad vēlamies, lai mūs pārliecina par pretējo.
Mēs sakām "Man ir auksti" brīžos, kad vēlamies saņemt siltu pieskārienu.
Mēs sakām "Man no Tevis vairs neko nevajag" tad, kad nevaram dabūt to, ko vēlamies.
Mēs sakām "Es neatbildēju uz zvanu, jo biju aizņemta" tad, kad ir kauns atzīties, ka otra balss vairs nesagādā prieku.
Mēs sakām "Es nevienam neesmu vajadzīga" tad, kad patiesībā neesam vajadzīgi tikai vienam cilvēkam.
Mēs sakām "Es tikšu galā" tad, kad patiesībā kautrējamies palūgt palīdzību.
Mēs sakām "Mūžīgi" tad, kad ir slinkums paskatīties pulkstenī.
Mēs tik daudz runājam, ka tad, kad uz mēles paliek pēdējie trīs nepateiktie vārdi, mēs iekožam sev lūpā, skatāmies grīdā un klusējam...

Visgrūtāk ir pateikt 3 frāzes - "Es Tevi mīlu", "Piedod" un "Palīdzi man"...