Aiz sienas...

Katrā no mums dzīvo, kas mīļš...

Dzīvoja reiz mazs cilvēciņš un ļoti viņam sāpēja. Vecāki strīdējās par to, ka viņi ir sagrāvuši viens otra sapņus un tagad ir jādzīvo no rokas mutē. Tēvs katru dienu iet strādāt, lai nebūtu jāzog, bet bieži tie, pie kuriem viņš kalpo, ir zagļi, jo atņem maizi un cerību daudziem, kam to vajag. Tas ir pieradums, kas liek viņiem tā rīkoties, cilvēks ir gatavs iet darīt visu, lai nepazaudētu sevi.

Mazā Rasma ļoti pārdzīvoja un bija izlēmusi pamest mājas, lai nebūtu dzirdamas klaigas un neapmierinātība. Viņa iekāpa autobusā, bet tas nokļuva avārijā. Visi bija miruši..... Izņemot Rasmu, viņas ķermenis bija dzīvs – sirds sitās un elpa bija smaga, nebija tikai dvēseles, ko bija paņēmis Eņģelis kļūdas dēļ.

Rasma skatījās uz vecākiem no debesīm. Viņai palika skumji... Meitene vēlējās palikt debesīs. Gaišajā pasaulē eņģelis un meitene iemīlēja viens otru. Laiks gāja, un Rasmas dvēselei vajadzēja atgriezties uz zemes. Nonākot dvēselei ķermenī, meitene pazaudēja visas atmiņas par notikumiem debesīs.

Mazā pieauga un tikai sapņos veidoja dialogu ar eņģeli, kas dienas sākumā un gaismas spēlē , atverot acis, ik rītu izdzisa. Bija pienācis laiks satikt cilvēku, ar kuru veidot savu ceļu uz nākotni un kopējus sapņus. Rasma savā dzīves tunelī redzēja gaismu, bet viņai bija bail, ka šī gaisma nav pretī nākoša vilciena stars, kas var sagraut gājēju. Viņa sastapa cilvēku...

Bija kāzu diena... Eņģelim sāpēja sirds....Viņš bija izlēmis dāvināt sniegu saulainā dienā. Mirstot viņš pārvērtās par baltu pārslu kaudzīti , kas krita uz zemi, bet, tā kā diena bija saulaina, tās kusa un pārvērtās lietū. Lāses ritēja pa baznīcas jumtu un krita bedrē pie nama lieveņa, veidojot peļķi, kuras forma bija līdzīga sirdij, tikai to redzēja Rasma, bet vecāki atkal strīdējās par to, vai meitai būs laimīga dzīve....

Ir reizes, kad mums liekas, ka esam atraduši viens otru starp miljoniem, tas veido kopēju sirds dialogu, sadalot uz pusēm jūtas, un ar neredzamu kamzolīti apsedzot abus, lai spētu dzīvot. Viss pārējais ir atkarīgs no kopīgas dzīves takts un spējas dejot, izjūtot otru....