Dienasgrāmatas (blogi)

5. decembris. Desmitā ziemas diena.

Šodien atkal apmākusies debess, temperatūra svārstās ap dažiem grādiem zem nulles, bet pūš nejauks dienvidrietumu vējš, un laukā rādīties nav ne mazākās vēlēšanās. Tāpat vien čubinos pa māju – kurinu Jotulu un knibinos ap izlietni, bet rezultātu pagaidām nav. Rīt braukšu uz pilsētu un meklēšu šķidro „Kurmi”, un gāzīšu iekšā tik, cik līdīs. Ak jā! Šodien izkārti karogi sēru noformējumā, kaut gan es 5.decembri vienmēr esmu svinējis kā padomju konstitūcijas dienu. Laikam atpalieku no dzīves...

6. decembris. Vienpadsmitā ziemas diena.

Vakar sinoptiķi solīja vētru, sniegu, puteni un pat lietu. Un ļoti šaudīgi temperatūru. Daļa no solītā ir piepildījusies: sniegs snieg aumaļām un termometrs rāda - mīnus 0. atliek tikai cerēt, ka uznāks kāds dūšīgāks atkusnis un varbūt atkausēs manas trubas. Nopirku šķidro cauruļu tīrītāju, bet arī to – nav jau kur liet, jo tā caurule ir pilna līdz lūpai. Vārdu sakot, esmu nolēmis pāriet uz pieticības režīmu. Redz, Rietumeiropā, Anglijā un Īrijā viss piedzīts ar sniegu un vispār kaut kas jau tuvu dabas katastrofai. Tad par ko tad lai es raudu?! Salīdzinot ar citām zemēm un valstīm, un pat dažu labu Latvijas rajonu, mēs te savā Mežvaldē dzīvojam kā Dieva azotē. Aizeju uz bodi nopirkt kādu aliņu, bet tur jau stāv kāda pazīstama mašīna, un durvīs parādās Aivara mūžam smaidīgais ģīmis. Un no viņa smaida man paliek tik viegli, ka aizmirstas pat priekšā stāvošās bēres.